PRIECĀŠANĀS PAR DRAUGA PRIEKU KĀ RĪTA ROSME PRĀTAM.
OLĪVKOKU BIRZS STĀSTS.
Jau trešo mācību gadu reizi nedēļā vadu PRĀTA RĪTAROSMI tālmācības VisLatvijas vidusskola – visu vecumu skolniekiem, tai skaitā aicināti ir arī citi skolēnu ģimenes locekļi, ja vēlas. Nosaukums raksturo, ko tur darām – trenējam prātu, uzmanības fokusu. Biju ļoti priecīga, kad mani uzaicināja – gadu gaitā uz personīgiem puniem, priekiem, atklājumiem un eksperimentiem biju jau izveidojusi interesantus paņēmienus pieaugušajiem – 21. trauksmainā gadsimta cilvēkiem – pietuvoties meditācijai, kuras pirmā pakāpe ir viss par uzmanību; savienojot pašas meditācijas pieredzi ar aktiermeistarības “fiškām” šai jomā, ķermeni kā reālu palīgu tajā visā, varu teikt, ka tie tiešām ir aizraujoši vingrinājumi. Un savas dinamikas un radošuma dēļ patīk arī bērniem.
Nupat mums bija tāāāda nodarbība, ko sēžos aprakstīt arī te. Daudziem jau izstāstīju un mani mudināja izstāstīt vēl daudzākiem.
Kā parasti no rīta sāku ar “kā jūtamies, ko vēlamies? “. Abpusēji. Es bērniem e- klasē parādīju saulaino dārzu fonā. “Skolotāj, jūs atkal esat Grieķijā? “
Es teicu – “jā! Papriecājieties kopā ar mani. Un vispār – jūs mani šobrīd rosināt uztaisīt papriecāšanās rīta rosmi!”
Nodarbības vienmēr vadu 50 – 50. Pusi gatavoju, pusi plūsmā konkrētai dienai, cilvēkam/ -iem, situācijai. Un te es dzirdu sevi sakām “:ir tik skaisti priecāties par cita prieku. Darām tā – katrs, kas vēlas, pastāsta savu prieku un mēs visi papriecāsimies kopā! Kurš sāk?!”
Jūs nevarat iedomāties – puspamodušies bērni cēla roku viens pēc otra, rādīja zīmējumus, ko nupat uzzīmējuši, stāstīja atgadījumus un mēs priecājāmies par katru visi kopā. Viņiem ļoti iepatikās, kad iemācīju grieķu manieres “braavo!”- ar gari stieptu “aaa”.
Tad mēs tādi priecīgi darījām dažas elpošanas un kustību lietas un es rādīju fonā Vidusjūru. “Jūs zināt, cik jūras veido to, ko dēvē par Vidusjūru?”…un mēs kopā noskaidrojām kādas un cik tad tās ir.
Un tad mēs gājām lūkoties olīvkoku birzi. Kaut arī caur logitech kameru, tomēr tā bija tik īsta. Daloties savā priekā un visā, kas man te bija….Un bērni kļuva vēl priecīgā un vēl mundrāki “otrpus kameras” Latvijas pelēkajā rītā….
Esmu tik pateicīga Mārtiņam Gulbim un Arvilam Pekulesam, kas toreiz mani uzaicināja, precīzi formulējot uzdevumus un vienlaikus dodot radošo brīvību tos īstenot veidos, kādus jūtu un esmu pārliecināta, ka visticamāk kas līdzīgs pamazām ieviesīsies citās skolās.
Minētā nodarbība rosina mani turpināt domāt – ko mūsu bērniem mācīt. Ko vispār mēs – cilvēki -apgūstam skolās. Man piemēram vislabāk atmiņā ir palicis mana kursa meistara teātra institūtā teiciens: “bērni, es nezinu, kādi jūs būsiet aktieri, bet es gribu, lai kļūstat par labiem cilvēkiem”. .Rezultātā mūsu kursu dēvē par izcilāko institūta vēsturē skaitliskuma un realizācijas ziņā….
Man bija/ ir iespēja ar Rīta rosmes nodarbībām dažus mēnešus būt klātienes skolā: tur drusciņ cits stāsts. Bet aiz tā visa es redzu un jūtu ar katru šūnu, ka galveno, ko mācīt ( ja reiz skola ir domāta mācīšanai) ir mīlestība, savstarpēja komunikācija, ticība sev, savam ķermenim un visām tām, citām lietām, ko pēc tam pieaugušo dzīvē mēs meklējam semināros, pie psihoterapeitiem un sakrālajos apļos utt….mēs varētu saīsināt ceļu…
P.S> – un lai, lasot šo rakstu, Jūsu dzīvē būtu kāds vērtīgs ieguldījums – ierosinu vienkāršu, bet superjaudīgu treniņu: vismaz 3x dienā papriecāties kopā ar kādu citu par viņa prieku!
Ir daudz ceļu uz lielo BRĪVĪBU,…dalos ar atziņām no sava. Ja rezonē – būšu priecīga un pateicīga…un, ja vēl atstāsiet komentāru!!!!
Baiba Kranāte, 23 g prakse pasniedzējas darbā grupām un individuāli – katram viņa unikālajās nepieciešamībās
