Kur gan vēl labāk piedzīvot apskaidrības mirkļus kā klasiskajās vietās – dušā, vannā, pirtī. Ne velti mūsu tautas gara – mantojums gara -lidojumam izsenis ir pirtis! Šajās dienās tieši tur viena lieta man kļuva ļoti acīm -redzama ( burtiski) un (prātam) absolūti skaidra.
Neliels prologs situācijai un no tās izrietošās atklāsmei.
2016. gada novembra beigās, atgriezusies no ciemošanās savās studiju= piecu gadu garumā otrajās mājās – Santpēterburgā, visu citu iespaidu vidū biju saņēmusi kārtīgu āķi lūpā ķermeniskajai labsajūtai, ko raisīja prieki Fitness House – milzīgā vairākstāvu kompleksā ar dažādām pirtīm, sporta zālēm, baseinu un jauku cilvēcisku sabiedrību, kas to visu baudīja. Mana kursabiedre, kura jau studiju laikā izmantoja katru vietu un situāciju kādai fiziskai aktivitātei ( piemēram, tolaik tā bija kājas uzcelšana uz metro eskalatora roktura, pusotru minūti ilgo braukšanu augšup padarot par lielisku muguras un kājas izstiepšanu), šobrīd ir pārgājusi uz minēto iestādi: VIP statuss piedāvā iespēju paņemt līdzi draugu vai draudzeni izmēģinājuma reizei. Tik ļoti man iepatikās šāda ideja un, protams, sazemēšanās versija komplektā ar patīkamu socializēšanos ( pēterburdzieši ir pazīstami ar vieglo, ātro un īpašo komunicēšanu), ka Rīgā sāku meklēt kaut ko līdzīgu. Neko atbilstošu neatrodot, iegādājos abonementu uz visnotaļ solīdu publisko pirti. Reizi mēnesī aizeju – nekas ekstraordinārs vai satriecošs līdz šim nebija gadījies, ja neskaita, piemēram, ka vienreiz ieklīdušām britu jaunkundzēm ( peldkostīmos) izstāstīju šo – to par latviešu pirts tradīcijām un atbildēju, kāpēc mēs pa pliko utt: viņas bija atbraukušas uz Rīgu Vecmeitu ballītē no Mančestras un labprāt pačalojām.
Tā nu apmēram reizi vai divas mēnesī sakravāju savu somu ar dažiem skrubjiem, eļļām, dvieļiem un termosu un dodos ienirt savdabīgā pasaulē ar dažādu vecumu, interešu, komplekciju un dzīves stāstu pilnām sievietēm: vienā gājienā parasti gadās četras līdz septiņas.
Protams, visi mani gājieni turp ir atnesuši kādas atskārsmes par visdažādākajām sievietēm, viņu dzīvi un jautājumiem, kuri viņas nodarbina. Neliekos zinis, precīzāk – atrodos paralēlajā laikā līnijā ar viņu stāstiem, ja tādi gadās uz blakus lāvas: tikai vienreiz palūdzu runātāju duetu tomēr apklust, kad gāja vaļā par pamperu mainīšanu un tml. kādam vecam cilvēkam, kuram bija visvisādas slimības. Arī citas savstarpēji nepazīstamās apmeklētājas harmoniski peld pa savām personiskajām laika līnijām, dažkārt neitrāli un sievišķīgi solidāri ( atbilstoši vietai) mijiedarbojoties.
Bet pagājušajā piektdienā viss bija nedaudz citādāk. Man ierodoties, bija sajūta, ka vispār neviena cita nav – kādu mirkli izbaudīju tieši to. Neko visā plašajā telpā. Un tad viena pēc otras uzradās apmeklētājas, varēja saprast, ka dažas ir pazīstamas un veido savstarpēju klubiņu. Kāda ieradās ar nēģu un ikru bundžām pārdošanai: tik mīļi, klasiski, vienkārši un ierasti sieviešu sabiedrībai. Sievietes iesila pamazītēm, atmosfēra sakustējās, sākās darbošanās.
Pirts vidū, kur apļa formā atrodas flīzēta uzparikte ar krāniem ūdenim, bļodām un ir rūme novietot kaut ko lielāku par bļodu arī, bija apsēdusies kārtīga matrona un šrubējās, vienlaicīgi stāstot kādai klausītājai kaut ko no savas aizraujošās dzīves.
Te atvērās ģērbtuves durvis un ieradās vēl viena matronas tipa sieviete un žigli, noorientējoties dekorācijā & darbojošajās personās, aizrādīja, ka apaļā uzparikte ir domāta bļodām nevis sēdēšanai. Sērkociņš bija uzšķilts un nu varēja iet vaļā ( krieviski)! Matrona nr. 1 kaut ko atbildēja aizrādītājai, tā paņēma tercu augstāk un skaļāk un meta nākamo sakāmo. Matrona nr. 2 ar “eš, Ti kakaja tut” pārgāja kvintu augstāk un decibelu skaļāk un izrāde turpinājās: plikas dāmas, bļodas, ūdens šalkoņa…Skaisti un enerģiski.
Awakening of Wild woman within – pirmatnējās sievietes atmodināšanas seminārs par pliku velti!
Bet mana atklāsme bija ne jau šīs divas sievietes: tas taču ir redzēts bieži un citās versijās. Mana atklāsme bija citas apkārtējās, kuras burtiski sekundes vai divu laikā bija gatavas piebalsot vienai vai otrai.
Sievietes, kuras atradās tikai blakus, nodarbojās ar savu ķermeņa un gara kopšanu, bija izbrīvējušas pāris stundas piektdienas pēcpusdienā atsevišķi no ģimenes lietām, nezināmu impulsu vadītas, zibenīgi pieslējās vienai vai otrai.
Kas bija šis impulss? Kāds situācijai bija sakars ar viņām? Man liekas -nekāds. Tā bija divu citu pliku sieviešu visnotaļ savstarpēja lieta: viena sēdēja, otra negribēja, ka viņa tur sēž. Pārējās varēja mierīgi turpināt relaksēties…Tomēr nē.
Vai tik tā nesākas jebkurš konflikts un karš?! Divu cilvēku savstarpējs viedoklis un vēlme kaut kāda iemesla dēļ pievelk citus. Iedomājieties, cik skaisti būtu novērot, kā divi cilvēki paši tiek galā ar to, ko katram gribas. Un basta! Vai – halas, kā saka mani draugi ēģiptieši, kad kaut kas pabeigts, sakārtots, skaidrs, atrisināts, tai skaitā “pietiek par to runā/ domāt”. “Halas” – ar uzsvaru uz otro zilbi.
Klasiskais teiciens “bara instinkts” rodas no tā, ka ļoti gribas reaģēt uz situāciju. Tomēr – 21. gadsimta cilvēkam, kurš tomēr vairāk kā jebkad agrāk ir pazīstams ar terminu apzinātība un apzinātības prakse, būtu vērtīgi pašam un nekaitīgi planētai pirms katra impulsa izlaist sev cauri jautājumu “vai es reaģēju vai rīkojos apzināti”. Īpaši, ja tas skar citas darbojošās personas…Vai ne?
Par to, ka dažreiz klusēšana ir zelts, bet dažreiz – noziegums un kad klusēt, kad runāt – citkārt! Brīnišķīgas atklāsmes un jaukas lomas arī Jums, lasītāj, skaistajā kopīgi spēlētajā ludziņā!
Ja vēlaties stiprināt un trenēt apzinātību radošā gaisotnē, iepazīt, ka domas, sajūtas var veidot, nevis reaģēt uz situācijām, pievienojieties tuvākajām nodarbībām.
Pievakares nodarbībās īpaša prakse domu novērošanai.
Baiba
2017. g 23. aprīlī
