2019. gada 7. novembra ieraksts FB ziņu lentē, kurš izraisīja aktīvas pārdomas lasītājos…
Es šorīt no rīta raudāju. Tik ļoti un gauži, kā sen tas nebija bijis. Telefoniski stāstot tuvai draudzenei peripetijas ( viņa tās jau zināja pāris nedēļas -tik ilgi , cik vilkās pats stāsts), protams, asaru plūdi uzbangoja ar jaunu vilni. Mēģinot saprast, kāpēc situācija tik ļoti mani sāpina, galvenais laikam ir tas, ka tika aizskarta mana sievišķība ( ko apliecināja ķermeniskā izjūta -tās emocionālās sāpes bija visā ķermenī, taču jo īpaši vēdera lejasdaļā, sakrālajā un radošajā centrā). Man sāpēja ne jau tas, ka man nesamaksāja par manu darbu un izdarīja to nesmukā veidā -draudzīgi šarmanti vīrišķīgā veidā nepārtraukti solot, ka tūlīt būs, tik tāds aizmāršīgs un tas turpinājās jau pāris mēnešus( pēdējais solītais “deadline”s tā arī nenotika) Tais raudās bija tik daudz: gan atklāsme, ka neviens jau nav pasargāts, ka rakstisks līgums tiks pildīts -vai nu, esot pasūtītājam, kas iemaksājis avansu/ drošības naudu un nesaņem atrunāto vai darba veicējam, kurš godprātīgi pilda atrunāto, bet pēc izpildes nesaņem. Tiesā sūdzēt? Tad jau tam līgumam ir jābūt par nez kādu summu, lai to būtu prātīgi darīt…
Protams, es raudāju par to, ka es -sieviete, pašnodarbinātā, kas mācējusi noorganizēt savu patstāvīgo darbošanos un kā ikviens, kas šobrīd joprojām ir Latvijā, dara to biežā stresā, periodiskā izmisumā un riskā/ paļāvībā uz pašas spēkiem. Un te -viens varens vīrs tevi vazā aiz deguna un atstāj sēžam asaru peļķē pēc vairāku mēnešu darba, ko pats bija piedāvājis darīt.
Patiesībā es raudāju par to, ka netika novērtēts mans darbs, kurš kā visai bieži ar mani ir -bija ne tikai ar kaudzīti un bonusu, bet desmit kaudzītēm, par kurām papildus samaksu nemaz i nevaicāju. Es radīju un darīju ar prieku, no manis plūda darāmais!
Tas nav stāsts par mani: stāsti par mani paliek maniem vistuvākajiem.
Tas ir stāsts par mediķiem LV, skolotājiem un itin visiem, kuri dara savu darbu radoši, tāpēc, ka nevar nedarīt -vai nu tāpēc, ka radošums plēš pušu un nevar neradīt/ nedziedāt/ nerakstīt utt vai tāpēc, ka nevar atstāt cilvēku sāpēs, dzīvības briesmās utt tikai tāpēc, ka alga maza.
Beigsim domāt par Saeimas atlaišanu, jaunām reformām, atrašanu budžetā un tamlīdzīgi.
Sistēma, kurā mēs nespējam novērtēt otra cilvēka darbu kā dvēseles/cilvēciskuma vislabākajā nozīmē/ mīlestības aicinājumu un humānu pienākuma sajūtu, nedarbosies nekad.
MUMS IR JĀSĀK NO OTRA GALA -NEVIS BUDŽETU MEKLĒT, BET ATGRIEZT SEVĪ SAJŪTU BŪT PATEICĪGIEM PAR CITA CILVĒKA DARBU. KATRS NO MUMS DARA KAUT KO , KO OTRS NEMĀK UN MĒS VIENS OTRAM ESAM VAJADZĪGI.
Jā, ezoteriskais uzskats “sistēma tāda un to ir grūti izmainīt” vienā līmenī ir pareizs. Nu tad lūdzu -ja mēs redzam, ka sistēmu neizmainīsi, varbūt beidzam gaidīt no tās risinājumu. Tajā risinājuma nebūs!
Konkrētajā savā gadījumā -es neskādēšu pārskatīt arī sevi un pastrādāt ar personīgajiem blokiem, kas traucē harmoniskai enerģijas plūsmai( atalgojumam naudas izpausmē), ja reiz man situācija izmet šādu rentgena uzņēmumu pašai par sevi: kas manī ir tāds, kas neļauj ienākt mana godīgā, radošā, aizrautīgā darba ekvivalentam naudas izteiksmē
LATVIJAS SABIEDRĪBAI ARĪ VAJADZĒTU BEIDZOT SAPRAST, KAS MŪSOS ir tāds un kas neļauj dzīvot harmoniskā labklājībā un gadu no gada dzirdēt, ka naudas nav. Kaut strādājam/ radām/ esam nopelnījuši.
Hau, tagad viss – eju tīrīt savu blokus…Citas izejas ta’nav ( zvani, lūgumi, rēķini jau nepalīdz). Ķerties pie saknes sevī. Pēdējais/galvenais/ patiesākais iemesls, kad citi nedarbojas….Kad tas būs izdarīts, tad jau atkal varēs iet un meklēt risinājumu ārpusē.
