Ēdiens, kas labi iezemē ( kā visi, kas gatavoti no sakņaugiem!), uzlabo gremošanu un ir ļoti labvēlīgs gremošanas sistēmai vispār. Veģetāriešiem varētu būt labs draugs: bietes paaugstina hemoglobīna līmeni asinīs.
Viens no maniem iemīļotākajiem ēdieniem, kurš ne tikai ir vienkāršs, sātīgs, lēts, veselīgs un padodas dažādai variēšanai, bet kam ir arī skaista rašanās vēsture un vieta.
Tikpat slavena vieta Sankt Pēterburgā kā Mohovaja iela 34 -Teātra Institūta atrašanās (tagadējais nosaukums ir Teātra Akadēmija), bija ( ir!?) Opočiņina iela 8 jeb studentu kopmītnes. Ne vienkāršu, bet īpašu studentu, jo mūsu Institūta ekonomisti, teātra kritiķi, daži citi aktieru kursi dzīvoja arī citās kopmītnēs pilsētas otrā galā -jaunajā mikrorajonā. Taču mēs -pārsvarā dažādu kursu aktieri, režisori un daži teātra mākslinieki -scenogrāfi dzīvojām šajā Vasilija salas daļā jeb Vasiļeostrovskajā netālu no Somu jūras līča, parku, interesantu arhitektūras un citu objektu apskāvienā. Iedomājieties šo sešstāvīgo mūra ēku ar tās pulsējošo sirdi vidū –veco liftu ar spoguļiem, kas kursēja augšā lejā pa caurspīdīgu režģveida centrālo artēriju. Tas gan arī periodiski nestrādāja, jo kāds līdz galam savā stāvā nebija aizvēris durvis: tad varēja ļaut izpausties temperamentam un iekšējam monologam skaļi, lāčojot no pirmā stāva augšup, un kaut kur trešajā stāvā, ja ne pašā pēdējā izkliegt sāpi inteliģentas intonācijas ( Pēterburgā tas skan citādi) stipriem krievu šādās situācijās lietotiem vārdiem, vienlaikus aizcērtot smagās lifta durvis, lai vismaz kādam citam tiktu brauciens.
O, liftam mūsu dzīvēs bija atsevišķa nozīme. Pēc tā skaņas labi varēja dzirdēt, kuram vēlu beidzies mēģinājums institūtā un kurš pie kura dodas vakariņot vai mēģināt etīdi gaitenī. Manā sestajā stāvā bija kādas 5 istabas ar apmēram 2 vai 3 iemītniekiem katrā, visi bijām tāda liela paplašināta ģimene un reiz Ļena -leļļu teātra māksliniece -bija pagatavojusi šādu biešu sautējumu. Virtuve mums visiem bija viena; pat, ja ne vienmēr notika speciālas cienāšanas ( bet tās notika bieži), pieredzes apmaiņa un vāciņa pacelšana, lai ielūkotos kaimiņienes vai kaimiņa ( o, puiši gatavoja vienreizēji!) darba procesā bija neizbēgama. Tieši šajā virtuvē es pirmoreiz vēl pēdējos PSRS pastāvēšanas gados ieraudzīju ingvera sakni: toreiz es nezināju, kā to sauc un vjetnamiete -teātra kritiķe Žan -nemaz nemācēja pateikt tā nosaukumu krieviski, tikai visur lika klāt un teica, ka tas ir viņu īpašais augs. Ka tas ir ingvers, sapratu jau daudzus gadus vēlāk neatkarīgajā Latvijā un pavisam citā virtuvē, nevis tur, kur gatavoja arī dīvainas siļķes vjetnamiešu stilā.
Sastāvdaļas:
2 vidēji lieli sīpoli, 2 vidēji lielas bietes. Nedaudz saulespuķu vai cita kvalitatīva augu eļļa. Viss. Garšvielām -lauru lapa, nedaudz sāls, pipari.
Novāra 2 vidēja izmēra bietes ar visu mizu. ( Mana kursa biedrene irkutskiete Žeņa tieši Pēterburgā man iemācīja, ka bietes nav jāvāra 2 stundas līdz mīkstas, bet gan 20 minūtes, pēcāk paturot kādu laiciņu aukstā ūdenī.)
Gatavošana:
Uz pannas saulespuķu eļļā nedaudz apcepina strēmelītēs sagrieztus sīpolus. Paralēli tam notīra bieti un sarīvē uz lielās rīves. Sarīvēto bieti pievieno sīpoliem, samaisa, pacepina vēl apmēram 5-10 minūtes. Es dažkārt pievienoju arī nedaudz ūdens -lai sautējums nekļūst sauss, lauru lapas, melnos piparus.
Var ēst uzreiz pēc pagatavošanas. Savukārt vairākas stundas izturēts, šis sautējums būs ieguvis izteiktākas visu sastavdaļu nianses, kā Mārtiņš Sirmais teiktu –ēdiens būs savilcies!
Variācijas gadu gaitā šim karaliskajam ēdienam, kas garšo visiem, ko esmu cienājusi, radušās daudzas, te dažas iedvesmai. Droši variējiet paši.
Var sautēšanas procesā pievienot sasmalcinātu ķiploku. Ķīnas kāpostu. Šampinjonus. Lakšus. Kopā ar bieti var novārīt un pēc tam sarīvēt burkānu. Var neilgi pirms sautēšanas beigām pievienot sagrieztus zaļos lokus ( lielos).
Veģetāriešiem šis ēdiens “piesies dūšu” -no nelielas porcijas var itin labi paēst.
Baiba Kranāte
2017.g. rudenī un sakņu sezonā
