Pretstatu rūgti saldā spēle jeb Kāpjot pa kāpnēm tur, kur kāpņu nav.
Ja mēs spētu nokļūt vietā, par ko vienmēr un visos laikos ir runājuši gudrie -neduālismā, tad izbeigtos kari, slimības, sacensība, sevis nemīlēšana un visas pārējās dziļu pretstatu radītās lietas. Mēs esam apzinājušies, ka pilnīgi noteikti dodamies uz turieni jeb kā biežāk sakām –paceļamies virs dualitātes. Tajos brīžos, kad tas izdodas kaut uz pāris mirkļiem, patiešām esam laimīgi: ieraugot un izbaudot Visa Vienotību un uz savas ādas ( un visās citās vietās!) iegūstot absolūtās laimes sajūtu, ko dod apjausma, ka viss ir saistīts un viens bez otra nepastāv.
Bet….
Ikviens apzināmies, ka mums piedāvā nemitīgu attīstību: mēs turpinām veidoties par varenām mīlošām būtnēm, tieši pateicoties pretstatu jeb duālisma principam uz šīs planētas.Cik zinu no savas vai savu garīgo biedru pieredzes,
katrs nākamais solis ir iespējams, tikai un vienīgi izbaudot pretstatu spēles saldi rūgto garšu. Iegūstot totāli pretēju pieredzi un uzzinot “kas es neesmu un negribu būt”.
Lai iegūtu labu veselību, dažu slimība tā noliek uz lāpstiņām, ka vienīgais variants ir iegūt zināšanas, kas ne tikai pašu izārstē, bet palīdz arī daudziem citiem nostāties uz kājām. Neskaitāmie labu ārstu un dziedniecības sistēmu izveidotāju dzīvesstāsti to uzskatāmi ilustrē – mēs tādus zinām! Lai mēs iemācītos beidzot mīlēt sevi, visbiežāk tas sākas brīdī, kad atskāršam, ka esam sevi aizveduši ļoti tālu prom no tā.
Kaut zinu šo pretstatu likumu un arī nodarbībās kā pamatu mēs bieži ņemam šo principu kaut vai, vērojot elpošanu -lai labāk izbaudītu ieelpu, vispirms mums ir nepieciešama kārtīga izelpa, dzīves notikumi nemitīgi izaicina un liek atcerēties, ka tas attiecas uz jebkuru sfēru.
Lai uzzinātu savu dzīves uzdevumu ( misija kā daudziem patīk to saukt un just), skatāmies, kura dzīves joma mums ir bijusi visgrūtākā jau kopš bērnības. Gars nāk iepazīt sevi uz Zemes un vislabāk to dara, lietojot pretstatu spēli.
Tas turpinās nemitīgi, arī tad, kad esam šo iepazīšanās spēlīti apzinājušies un pat daudz ko sasnieguši. Īpaši tad ( kad daudz kas jau sasniegts). Īpaši tagad ( 2017.). Varētu absolūti kapitulēt un atzīt, ka “cik var “, un “atkal tie paši grābekļi” un “karmas rats turpina griezties bez gala”.
Nē, tas tā nav. Optimistiskā nots ir tā, ka šobrīd mēs ļoti ātri varam to saprast, tātad ātri atrisināt un doties tālāk jau daudz varošāki un spēcīgāki. Atpazini un ātri doties tālāk.
Pastāstīšu piemēru; salīdzinoši nesen 2016. gadā un jau pamatīgi esot šajos procesos, piedzīvoju pusotru dienu ilgu ellīti. Kārtīgu ellīti. Situācija sākās nevainīgi -patīkami vieslektori meklēja telpas saviem semināriem, šajā sakarā ierodoties pie manis studijā. Man viņi šķita itin simpātiski, tāpēc, daudz nedomājot, ļāvos uzsēdināt sevi uz auras diagnostikas aparāta, ko viens no viņiem bija paņēmis līdzi (kā tas notika, pati neapjautu, atrados īstā uzticēšanās un simpatizēšanas autopilotā) -un man nostāstīja zilus brīnumus un “kā es sevi tik tālu esmu novedusi” ar veselību. Turklāt tas notika laikā, kad beidzot biju sevi sakārtojusi pēc daudzus gadus ilgušam problēmām, kas bija saasinājušās pēdējā laikā ( Augšāmcelšanās, mīlīši!)un to bija apstiprinājuši cilvēki, kas man to ilgākā laika posmā palīdzēja -gan ārsti, gan dziednieki, gan draugi.
Pēc minētās tikšanās es iekritu tādā bezcerībā, izmisumā un jā, pat depresijā. Piedzīvoju vienu no grūtākajām naktīm, kurā raudāju bez mitas un no rīta, puspamodusies, sapratu, ka vienīgais glābiņš kaut kā savākties, būtu doties uz jūru izpeldēties. Visnotaļ vēsajā rītā sēdos savā auto un devos uz 15 minūšu braucienā atrodošos pludmali. Iemērcu sevi jūrā. Jau kļuva nedaudz labāk. Šoka terapija ir laba lieta! Pēc pāris stundām saliku vēl šo to pa plauktiņiem savās domās un minētās tikšanās pēcsajūtās. Pilnīgi noteikti atskārtu, ka biju uzticējusies cilvēkam, kura motivācija bija iegūt klientu un manipulēt ar mani. ( ak, cik man tas jau bija kļuvis sveši, tā kā mans loks pēdējos gados bija izveidojies no citādiem cilvēkiem). Un nonācu pie vienkārša, bet visu mainoša iznākuma.
Es piedzīvoju vienu no lielākajām mācībām par tēmu TICI PATI SEV UN SAVAM CEĻAM.
Bija nepieciešama pamatīga atkāpe un skats no malas, lai iegūtu tam vēlreiz apstiprinājumu. Par daudz es uzticējos citam cilvēkam, kaut arī speciālistam, ļāvos nezināmiem eksperimentiem, kuros mani vienkārši iemeta, nevaicājot piekrišanu. Turklāt pirms pāris mēnešiem biju uzsākusi ikdienas prakses kādas transformāciju meistares vadībā -man ļoti palīdzēja un patika, kaut bija visgrūtākās, ko jebkad līdz tam biju darījusi; to mērķis bija iemācīties mīlēt sevi.
Šī bija viena no smagākajām mācībām, vienlaicīgi viena no vērtīgākajām par tēmu, kas man ir diezgan aktuāla un ko mans Gars manai Zemes daļai Baibai laiku pa laikam piedāvā. Jaunā pakāpē un dažādās variācijās. Uzticies sev!
Skatoties no arhetipisko enerģiju puses un to, ko sevī nesu -Auna zvaigznāja vibrācijas -tad viss ir loģiski. Auni -līderi, enerģija, tie, kas apzinās “ES”un “Mans” un to arī māca citiem. Tikai tas nekad nav bijis tik vienkāršoti. Un vienkārši. Vispirms pašai uz savas ādas ir bijis jāiemācās būt tai spēcīgajai un enerģiskajai. Bezgalība, apveltījusi ar iespēju tādai būt, ieliekot šūpulī potenciālu -kombināciju, kas to varētu atbalstīt -teiksim to pašu Auna un Uguns spēku, nepārtraukti dod man risināt dažādus uzdevumus ar interesantiem darbības elementiem, nezināmajiem, x un y, kas vienādojumā iznākumu par tādu padarītu: Tici Pati Sev. Un es to joprojām mācos pati, aizvien jaunā pakāpē, vienlaikus apzinoties, ka man tā nekad nevar būt par daudz. Kaut kā tā paradoksāli, vai ne? Tāda tā dualitāte.
2017. jūlijā -ejot pretim Lauvas Vārtiem & rakstot grāmatu, ko izdevniecība gaida…
Baiba Kranāte
