Mēs ejam prom no blīvā un smagā it visās ziņās, jo evolūcija ved pretim smalkākām dimensijām, kas ir vieglums, ātrums, rotaļīgums. Ne velti dienu no dienas mūsu skolotāji atgādina: Jaunajā Zemā ciešanu nav. Šeit Vermontā divas galvenās lietas, bez kurām –godīgi! – cilvēks diezin vai varētu iztikt, lieliski ilustrē vieglumu. Pirmkārt tā ir attieksme pret lietām, otrkārt –pret citiem cilvēkiem.
Piemēram, second hand. Bez šaubām, arī LV mums tādi ir, tāpat pastāv arī lietu atdāvināšana. Bet te tam ir īsts kulta statuss. Sestdienu yardsale vai tagsale tiek izsludināti vietējā avīzē vienu dienu pirms tam: kurā ielā un kas tiks pārdots. Šie termini nozīmē, ka saimnieki vai nu dzīvesvietas maiņas vai citu iemeslu dēļ atbrīvojas no lietām un gribētāji tās var iegādāt. Bieži vien vairākas ģimenes apvienojas kopīgā izpārdošanā. Iepērkas visi: tas nav domāts tikai tiem, kam veikala preces par dārgu. Māsīca Petija, cik zinu, materiāli ir tuvu miljonāra līmenim, satikta vienā no vietām, ieraugot mūs, iesaka labu yardsale vietu, kurā viss par 0, 25$ un mums tur noteikti jāpaspēj. Starp citu, ar viņu viendien spriedām par pārticības/nabadzības lietu un vienojāmies, ka neprātīgā izšķērdība un šikošana, greznumlietu kārošana ir nabadzības pazīme: kā pēc badalaikiem.( Tā bija neliela atkāpe).
Sauklis yardsale un vispār second hand kultūrai „kas vienam nederīgs, otram var būt dārgums” angliski skan labāk: apmēram „someone’s trash can be anotherone’s treasure”. Kā piemēru varu minēt dažus savus pirkumus: vannas istabas skapītis- 1$, oša koka rakstāmgalds ar līkajām kājiņām – 25$, gandrīz nopirku Ekharta Tolles grāmatu „New Earth” par 0,50$, bet radinieki teica, ka atdos man savējo. Šeit cilvēki mīluprāt šķiras no lietām, mīļuprāt tās pērk, turklāt ļoti rūpējas par to saglabāšanu labā stāvoklī (acīmredzot- likumsakarīgi!- daudz dažādu second hand veikaliņu grāmatām, cd utt). Būšana „ap lietām” ir vēl viena iespēja komunicēt, komunicēt, komunicēt. Kad vienā no šīm izpārdošanām jau pērku fantastiskas kvalitātes kaņepju audumu, saimniece norēķināšanās procesu pavada ar jautājumu: ko tu no tā šūsi? Es pastāstu, ka man tur iznāks gan galdautiņš, gan aizkari un, protams, izvaicāju, ko viņa bija grasījusies šūt? ( bija redzams, ka tas ir sākts darīt). Viņa teica- kaut kas līdzīgs bijis padomā, bet laikam jau nekad uz to nesaņemšoties –tad nu atdod.
Man patīk izdzīvot šo principu „lietas un nauda vieno cilvēkus skaistā veidā”. Tā ir brīnišķīga rotaļa un plūsma. Tā ir fantastiska iespēja komunicēt nepārtraukti: stāvot agrāk minētajā bioloģiskās produkcijas lielveikalā un domājot, kuras no daudzajām auzu un rudzu pārslām pirkt (tās atrodas konteineros un pats vari nosvērt, gluži tāpat kā, piemēram, arī bezparabēnu šampūnu, šķidrās t.s. Kastīlijas ziepes u.c. lietas), sirms džentlmenis uzsāk ar mani sarunu un 3 minūšu laikā viens par otru uzzinām interesantas lietas.
Starp citu, tā ir vēl viena patiesībai neatbilstoša klišeja –ka amerikāņi ir absolūti neieinteresēti citos cilvēkos un virspusēji.
Neskaitāmas reizes dienā piedzīvoju situācijas, kad man vaicā, no kā veidots mans džemperis, kas tās par superbiksēm un vai man nešķiet, ka ir pārāk karsts( auksts). Vienreiz saskaitīju –2 pilsētā pavadīto stundu laikā 6 garāmejošas sarunas!
Šoreiz beigšu un došu lasītājam iespēju pašam pabaudīt ko vieglu, ātru, rotaļīgu, tajā pašā laikā – vienkāršu un dabisku ( kas tas varētu būt tieši Tev?!), bet pati –pēc kafijas uz „Mocha Joe”. Amerikāņu kafija ir ūdeņaina? Nekā nebija! Kaut arī esmu iepirkusi lietotu un labu kafijas automātu par 15$ ( šīs puses maluma kafijām neiet cauri mūspuses versija ar apliešanu krūzītē), šad tad aizeju uz šo kafejnīcu, jo tā ir atkal došanās ne tikai pēc stiprākās un labākās kafijas kādu vien esmu dzērusi, šķiet, pat ieskaitot Itāliju, gan arī iespēja atkal komunicēt un iepazīt CILVĒKUS jeb atklāt jaunas planētas!.
2014.gada jūlijā, Brattlboro
