Romāna Koļedas intervija žurnālam “Citāda Pasaule” 2019.gada.decembrī
No tumsas uz gaismu
Jogas pasniedzējai Baibai Kranātei jaunā laikmeta atnākšana ir apliecinājums tam, ko viņa dara. Baiba nevis to fantāzijās izsapņo, bet reāli piedzīvo.
Tas nav brīnums, ka jaunais laikmets ir atnācis, jo par to liecina dažādas zīmes gan dabā, gan garā. Atskaites punkti ir kļuvuši arvien skaidrāki un acīmredzamāki. Tā nav nejaušība. Piedzīvot pasauli pa jaunam ir katra cilvēka uzdevums
Pravieši jau vairākus gadsimtus sludinājuši jaunā laikmeta atnākšanu – no kā mēs atvadāmies un ko īsti gaidām no šīs maiņas?
Vispārīgos vilcienos mūsu dzīve ir par spēju atvadīties jebkurā līmenī un būt gataviem saņemt ko jaunu. Man pašai patīk doma, ka ikviens nācis uz šīs planētas, iesaistoties tās ciklos, kas palīdz organizēt mūsu mūžīgo dvēseli. Tas ir noteiktam laikam un vietai pakļauts process. Ir pavisam mazi cikli, piemēram, dienas un nakts maiņas, gadu plūdums, cilvēka dzīves posmu, sievietes specifiskās maiņas, bet tu runā droši vien par praviešiem, kuri domāja planetāros ciklos. Šādā līmenī tagad dzīvojam lielā pārmaiņu brīdī. Mēs skaidri saskatām, ka līdz šim daudzos jautājumos savas nezināšanas dēļ esam pamatojušies uz ilūzijām, nepatiesībām visās izpausmēs – gan personīgi, gan valsts mērogā. Šādi pārpratumi atklājas arī sabiedriski politiskā līmenī, bet indivīds savā iekšējā sistēmā neatkarīgi no paša gribas tiek kosmiski un enerģētiski paplašināts.
Saskaņā ar vēdu kultūru, cilvēce piedzīvo zelta laikmetu, kurā dominē gaisma, vispārēja laime paradīzē, pēc tam pamazām nāca tumsa, kas nu jau sasniegusi dominējošu pozīciju. Gaisma pavisam nekad nepazūd, tādēļ mēs tagad apzināmies, kurā virzienā iet. Cilvēki atvadās no neapzinātības, daudzi saka, ka tas ir kvantu lēciens. Senajās mācībās runāts par septiņām čakrām jeb enerģētiskajiem centriem, taču šobrīd cilvēkam tādu ir padsmit.
Pašos pirmsākumos cilvēciskā būtne, kas dzīvoja uz šīs planētas, bija Radītāja kopija, par ko varam lasīt, piemēram, Svētajos Rakstos. Es piekrītu tai domai, ka viņi līdzinājās elohimiem jeb eņģeļiem radītājiem, bet dažādu notikumu dēļ daudz spējas cilvēkiem tika nogrieztas. Jaunajā laikmetā tās pakāpeniski tiek atgrieztas.
Tēlaini izsakoties, mums tiek šūti atpakaļ spārni?
Precīzi.
Vai gribi teikt, ka jaunais laikmets nozīmē pavērsienu no materiālās dzīves uz garīgo?
Vienkāršoti sakot, jā. Ja agrākos laikos sakrālais un profānais līmenis bija viens, cilvēki dzīvojas šādā sapludinātā vidē, tagad šie lielumi ir atšķirti un viena daļa cilvēku dzīvo debesīs, kamēr citi – bez tām. Vēl nesen tika runāts par to, ka esam fiziskas būtnes, kas piedzīvo garīgumu, bet šobrīd es aizstāvu citu patiesību: mēs esam enerģija, gars, dievišķuma daudzveidības izpausme, kas piedzīvo Zemes dzīvi. Tas šobrīd ir sajūtams ik uz soļa.
Gribi teikt, ka jūti domāšanas maiņu gaisā, gudrāk sakot, ēterā?
Protams. Mēs to jūtam un redzam visos līmeņos. Pati esmu kļuvusi citāda, salīdzinot ar to, kāda biju pirms pieciem gadiem – atvērusies. Līdzīgas pārmaiņas novērojamas Latvijas sabiedrībā.
Formulēt jauno laikmetu un enerģijas ir tik grūti tādēļ, ka tā attiecas uz pasauli, kas nav aptaustāma un redzama, proti, trīsdimensiāla telpa. Tā ir informācija, ko var nodot tikai sajūtās, nevis vārdos. Tas ir piedzīvojums.
Jaunajam laikmetam ir savas pazīmes, piemēram, nojausma, ka visiem jāsāk dzīvot kā dievišķām būtnēm. Cilvēki, kuri tā dzīvo, ir izslēguši melus. Tas, kurš melos, sāks slimot un to ļoti skaidri var redzēt visapkārt Latvijas sabiedrībā. Arī politiķu meli kļūst nenoslēpjami.
Kā cilvēkam pārvērst sevi domājošā būtnē, ja fiziskais ķermenis liek sevi just ikdienā?
Ja akceptējam, ka esam garīga būtne, kurai jāiziet cauri Zemes pieredzei, saprotam, ka fiziskais ķermenis ir tikai instruments. Tajā pašā laikā mēs varam izvēlēties, kam šajā dzīvē pieskaramies un ko – ignorējam. Pati esmu izveidojusi savu sistēmu darbā ar fizisko ķermeni un sapratusi, ka tas ir daļa no daudz lielākas būtnes. Uzskatu šo ķermeni par labu draugu, savā ziņā – ceļojuma karti ar norādēm. Ir gars, kurš šajā pasaulē kaut ko vēlas, un mirklī, kad nesaprotam, ko gribam, fiziskais ķermenis liek to manīt. Tieši šī apsvēruma dēļ psihosomatiskā medicīna šodien ir tik vajadzīga, cik nekad iepriekš. Lūk, ja cilvēkam sāp ceļgali, tas nozīmē, ka viņš dzīvē neiet tos ceļus, kādi būtu jāstaigā.
Manā uztverē būt domājošai būtnei nozīmē – apzinātai. Jauno enerģiju kontekstā cilvēks tiek aplūkots kā daudzdimensionāla būtne un visi ir aicināti par tādām kļūt. Ikvienam šodien viss jāvar. Arī man jāprot gan mašīnai riepas nomainīt, gan piparkūkas izcept, gan meditācijas vadīt. Esam taču nākuši uz šīs planētas, lai sevi piedzīvotu kā cilvēkus un visu izbaudītu. Ja kādam, nākot šai pasaulē, šķiet, ka viņa mērķis ir vienīgi atpūsta un bauda, lūdzu, dari to!
Kur ir baudas jaunā laikmeta kontekstā?
Viss, ko sniedz planēta, ir lietojams, izsāpāms, izpriecājams, izzināms.
Un ko darīt ar instinktiem – sublimēt vai ļaut tiem vaļu?
Izmantot, lai apzinātos un garīgi atmostos, jo tikai tad iespējams saprast, vai gribam šādiem instinktiem kalpot. Par jaunā laikmeta cilvēku tā arī saka – apzinātais radītājs, jo viņš ikvienā situācijā var izvēlēties. Man tuva ir dvēseles evolucionārā astroloģija, šis novirziens palīdz izprast ikviena individualitāti, citādību un aplūko dzīves notikumu cēloņus. Piemēram, ja klasiskā astroloģija ļauj brīdināt par uzmanīšanos uz ceļa vai ūdenī, tad dvēseles astroloģija atbildēs uz jautājumu: kāpēc tā var gadīties. Cilvēka dvēsele ir bezkaislīga, tā nejūt, bet caur cilvēka dzīvi iegūst vienīgi tai vajadzīgo pieredzi. Tieši tādēļ viens iziet cauri kaislību jūrai, kamēr cits – cauri slimībām. Pat daudzi jogas skolotāji bijuši paralizēti, lai pēc tam celtos augšā. Ir dvēseles, kuras atnāk, lai izdzīvotu vientulību, bez ģimenes un bērniem. Agrāk dzīvojām sistēmās, kas bija vajadzīgas un konstruētas, tostarp visā, kas saistās ar vīrieša un sievietes attiecībām, turpretī tagad šie nosacījumi nedarbojas. Tā nav ne izlaidība, ne nepareiza orientācija, ne sevis aizliegšana.
Tagad mēs saprotam, ka tā ir dvēseles brīvā griba un esam izaicināti šo daudzkrāsainību akceptēt.
Laikmetu maiņa notiek, bet – kāpēc mēs to nejūtam mediju ziņās?
Ezoteriskie izdevumi apstiprina jaunā laikmeta atnākšanu. Būs grūti izprast, bet vienlaicīgi pastāv divu veidu Zemes – vecā, trīsdimensionālā un jaunā, daudzdimensionālā. Daudzi vēl dzīvo ilūzijās, ka jāklausās mediju ziņās, jo patiesībā pietiekami liela informācijas deva ir atrodama interneta resursos. Katrs skatās un uztver to, kas viņam atbilst. Es pati nododu informāciju sociālajos tīklos. Paralēli dominējošajai informācijas plūsmai pastāv alternatīvās ziņas.
Katrs šodien var pūst, kurā stabulē vēlas?
Jā, mēs tiešām varam brīvi izvēlēties.
Vai nestabilitātes sajūta ir jaunā laikmeta atnākšanas un vecās aiziešanas pazīme?
Tas vienlaikus ir treniņš.
Vārds “nestabilitāte” pieder vecai pasaulei, jo jaunais laikmets sacītu plūsma, tā nozīmē ļaušanos, nebaidīšanos, ticēšanu, ka būs labi. Kā var nebūt labi cilvēkam, kurš sevi akceptējis kā dievišķu būtni?! Turpretim vecās sistēmas cilvēks izjutīs nemitīgas bailes, šausmas, viņš skatīsies, cik naudas vēl atlicis kontā un drebēs par to, kā nomaksāt lielos rēķinus. Gribu te iedrošināt cilvēkus atļauties būt pašnodarbinātiem, nekalpot vecajai sistēmai, bet būt radošiem un radīt spējīgiem.
Tiesa, šādā, brīvā pozīcijā atrodoties, nekad nebūs tās stabilitātes, kādu nodrošina kalpošana vecajai sistēmai.
Ja cilvēkam vēl ir tādas bailes, kas neļauj mesties jaunā laikmeta dievišķajā plūsmā, lai viņš vismaz mēģina apzināties notiekošo, strādājot sistēmas darbu. Starp citu, tiem, kuri patiesi atdevušies jaunajām enerģijām, varbūt nav stabilitātes sajūtas, toties arī nav baiļu, jo viņi saņem lielu dievišķā atbalstu. Tādam cilvēkam dzīvē nāks, kas viņam vajadzīgs. Tieši tik, cik vajag. Jāsaprot, ka jaunajā laikmetā eksistē pārpilnības enerģijas jēdziens. Nokrītot materiālās pasaules plīvuram, viņš ierauga cita veida pārpilnību, no kuras atliks gan ko samaksāt rēķinus, gan normāli paēst un apģērbties.
Kā mainās redzamais un neredzamais Kosmoss, mainoties garīgajai pasaulei?
Tas notiek pavisam taustāmi visos līmeņos un attiecas ne tikai uz cilvēku, uz kuru iedarbojas kosmiskās enerģijas, bet arī dzīvnieku un augu pasauli.
Uz Zemes notiek planetāras transformācijas un tās skar it visu pastāvošo. Vulkānu izvirdumi, cunami, zemestrīces, milzīgie mežu ugunsgrēki taigā un Amazones džuņgļos liecina par jaunā laikmeta atnākšanu. Esam iegājuši kosmiski apokaliptiskā ciklā. Tas ir globāls attīrīšanās process. Vienkāršoti to var ilustrēt ar veidu kādā pārēdies cilvēks atbrīvojas no šlakvielām vai atklepojas, tādejādi tīrot limfu.
Kāpēc garīgās pasaules iespējas neizmanto lielākā daļa sabiedrības?
Mēs viņiem to varētu pajautāt, bet diez vai radīsim sapratni (smejas). Vēl joprojām pastāv vecās sistēmas, kas cilvēkus mēģina noturēt aizejošās paradigmas pieredzē, visu skaidrojot no materiālistiskām pozīcijām un nemitīgi liekot domāt par savas dzīves bilanci. Tie, kuri nav sevī akceptējuši jaunā laikmeta uzstādījumus, nepazīst garīgās brīvības, patiesības un godīguma nepieciešamību. Viņi turpina dzīvot zemās vibrācijās, ilūzijās un bailēs. Piemēram, ģimenē ar trīs bērniem vīrs var gadiem nestrādāt un parazitēt uz sievas, savukārt viņa dzīvo pēc mākslīgām konstrukcijām, kas liek saturēt tipisko attiecību modeli, sev iestāstot: “Es viņu neuzturēšu, nešķiršos, jo maniem bērniem taču ir vajadzīgs tēvs.” Sievietes nereti kalpo novecojušām garīgām struktūrām, kuras ar baznīcas un citu institūciju palīdzību piespiež domāt, ka laulība ir neaizskarama, gluži svēta savienība uz mūžu. Vecais laikmets notur mūs pie sevis ar bailēm no nezināmā.
Kāpēc cilvēkiem neizdodas pagaidām īstenot nojausmas, kas jūtamas gaisā?
Lai kaut ko īstenotu fiziskajā, proti, visrupjākajā plānā, cilvēkam tam ir jāpatērē visvairāk enerģijas un laika, bet daudziem tas izdevies. Patiesībā viss notiek tā, kā vajag. Cits jautājums, vai cilvēks šīs pārmaiņas ierauga sevī. Saprotams, ka mēs vēlētos, lai jau tagad jaunais laikmets atklātos visiem, lai mediķu darbs Latvijā būtu cienīgi atalgots un viņi varētu divreiz gadā aizbraukt uz ārzemēm papildināt savas zināšanas. Nekā no tā diemžēl nav, jo vispirms ir jāattīra dzīves kārtis, lai ieraudzītu patiesos traucēkļus. Mūsos pašos iekšā sēž nenovīdība, nespēja atzīst otra sasniegumus un talantus. Cik mēs atstājam dzeramnaudas apkalpojošam personālam krogā vai frizētavā? Cik esam gatavi maksāt tur, kur redzam izstieptu roku? Cik mēs ziedojam, nevienam neredzot? Vienu vai divus eiro? Es te nerunāju par valdošās sistēmas izveidotajām ziedošanas akcijām, bet katra paša personīgo gatavību un atvērtību.
Vai mums jābūt gataviem nest upurus?
Upurēties jaunajā laikmetā nav vajadzības, bet gan dot kaut ko no sevis nesavtīgi. Sniegt lielas dāvanas, kam ir tādi resursi. Cilvēkiem jāatveras dāsnumam. Kā to panākt? Ar darbu. Tikai tiem, kuri izdarījuši vajadzīgos mājas darbus, viss ir. Piemēram, daudzas sievietes baiļojas, ka netiks apprecētas, bet vispirms vajadzētu saprast, kāda būtne esi tu pati. Ieraugi sevī mīlestību un tevī globāli mainīsies priekšstati par vīrieti un attiecību jēgu. Jaunajā laikmetā savstarpējās attiecības ir tādas, kādas vēlas indivīda dvēsele, katram tās būs citādākas.
Man vasarā no cita kontinenta piezvanīja kāds puisis, kuru sākumā mēģināju atraidīt, bet viņā bija tik daudz pašcieņas, ka mūsu starpā izvērtās komunikācija. Brīnījos par plašajām jaunā vīrieša zināšanām un jautāju, pie kādiem guru tās iegūtas. Atklājās, ka viņš pats nāk no Indijas. Varētu sacīt, ka mūsu saskarsme balstās uz sakrālās vīrišķā un sievišķā pirmsākuma principa pamatnes. Viņš man sniedz tik daudz no tā visa, ko tikai vīrietis spēj dot sievietei. Tiesa, tā nav sadzīviska tuvība, bet tie ir kontakti videozvanos. Ikviena sieviete viņam ir dzīvā dieviete un šī attieksme nāk no vēdiskās kultūras. Jaunās laikmeta attiecības ir neatkārtojamas un vienreizējas, iepriekš nekad nepiedzīvotas. Tāda ir beznosacījuma mīlestība un draudzība, kurā no otra nekas netiek paģērēts. Šādās attiecībās tu tiec pieņemts tāds, kāds esi, neviens tādēļ nerīkos drāmas vai greizsirdības scēnas.
Kā tu pati tiec galā ar situāciju, kurā mēs dzīvojam?
Kaut kā jātiek. Ja vienā pusē ir bezizeja, otrā – jauna izeja. Nonākot strupceļā, tu ieraugi, ka jauna gaisma ved pavisam citur kā spirāles nākamā vītne. Šo principu izmantoju kā sava veida treniņu. Realitāti uztveru kā prāta skolu. Arī man ir jādomā, kā nomaksāt kārtējos rēķinus. Maniem Pēterburgas studiju biedriem šodien ir menedžeri, kuri ikdienā palīdz, bet es pati ar savu dzīvi tieku galā.
Cik tālu cilvēks ar jaunā laikmeta domāšanu drīkst iet, lai pats nenonāktu riska zonā, tas ir, nesāktu rīkoties neadekvāti?
Man ir videocikls “Tēja ar Baibu”, kurā reiz piedalījās kāds osteopāts, kurš vienlaikus nodarbojas ar enerģijām. Viņš ir konvencionāls ārsts, kurš joprojām operē. Ar viņu apspriedām autisma problēmu. Diagnozes uzstādīšana viņiem ir vienkāršākais, ko var darīt, jo šie bērni ir ārpus pieņemtajām normām. Tas nav pareizi, jo patiesībā viņi ir normāli. Dažiem jau šķiet, ka homeopātijas lietošana ir nenormāla… Pati esmu pārbaudījusi, ka tā ir iedarbīga metode. Pasaulē tādu ir tūkstošiem un miljoniem, lai gan Latvijā daudzi to uzskata par tumsonību.
Esmu redzējusi, kā dažādas būtnes caur cilvēku realizē savas vēlmes. Vieni tās sauc par dēmoniem, citi par džiniem… Zinu, kā tādās situācijās jārīkojas. Reiz man nācās sarunāties ar cilvēku, diplomētu ārstu un geštaltterapeitu, kurā bija trīs šādas būtnes. Seansa laikā, ko nevarētu īsti saukt par transu, jo process notiek apzinātā stāvoklī, centos noskaidrot, no kā šīs būtnes viņā pārtiek. Vīrieti vajāja bailes, bezvērtības sajūta un naudas caurbirums. Katrā no mums ir sava vārīgā vieta un zemāko vibrāciju līmenī šīs būtnes arī tiek klāt. Tās nav ne sliktas, ne labas, bet – dažādas. Katra gaismas darbinieka personiskais uzdevums ir atbrīvot savu apziņu, lai to nekādas būtnes nevarētu savaņģot.
Vai šim vīrietim pēc tava seansa kļuva vieglāk?
Jā, daudz lietas viņš dzīvē un sevī spēja sakārtot. Mēs būtnes, kas viņā dzīvoja, aizvedām uz gaismu. Patiesībā nevis es, bet viņa gaismas skolotāji to izdarīja. Pati sevi vēroju no malas, un tas bija dīvaini. Agrāk šādas lietas darīja tikai priesteri, eksorcisti, raganas, bet jaunajā laikmetā ar to nodarbojas progresīvā psihoterapija, kura būtnes, kas ienākušas cilvēkā, sauc par dažādām personības daļām. Es ar tām strādāju pati pēc savas intuīcijas un ar panākumiem.
Ja mainās domāšana, vai – mainās arī fiziskais ķermenis ar visām tā sajūtām?
Jā, cilvēks it kā enerģētiski paplašinās, jo viņam atveras jaunas maņas, jušana. Reizēm nav jādzird, ko cilvēki saka, atliek tikai paskatīties uz seju – tajā viss top skaidrs. Tas ir saistīts ar sirds čakras atvēršanos, kuru nevar apmānīt ar vārdiem.
Patiesībā jaunā laikmeta maiņa saskatāma ar neapbruņotu aci fiziskajā plānā, jo mūsu ķermenis to atspoguļo, piemēram, es esmu izaugusi par veselu centimetru garāka. Esmu novērojusi, ka cilvēkiem mainās ne tikai svars un izskats, bet arī iekšējo orgānu stāvoklis. Tie ir augšāmcelšanās simptomi. Tajos cita starpā ietilpst gan bezmiegs, gan sirdsklauves. Nāk spēcīgas enerģijas. Agrāk par to rakstīja kā Agni jogu, kas arī nozīmē – ugunīgo. Dažkārt jaunās enerģijas s
aņemšanai cilvēkam nepieciešams ilgstoši gulēt, no kā pavisam nevajag baidīties gluži tāpat kā no negulēšanas. Ir jāklausās tikai sevī. Vecā sistēma teiktu, ka cilvēkam ir ar saullēktu jāceļas un rietā jāliekas uz dusu. Jaunā sistēma saka – tavs organisms ir unikāls, tas tiek pārveidots, uzticies tam. Dažreiz var redzēt, ka cilvēkā darbojas karaļu un prinču kods, viņš sāk izskatīties liels. Kādreiz runāja par elfu un feju pasauli. Tās ir pamanāmas nianses.
Nekad neesmu redzējis, ka garīga ceļa gājējs, kurš seko jaunajam laikmetam, ir paēdis kā princis…
Visādi var būt, un man to palīdz izprast astroloģija. Apgaismībai un atvērtībai uz Zemes šobrīd nav robežu. Kamēr esam iemiesojumā, mēs visu laiku iesim augstāk. Pat sasniedzot nirvānu, nekas vēl nebeidzas. Tā nav, jo turpinās nākamais pakāpiens. Ar to saskaras ikviens jaunā laikmeta cilvēks. Viņš apzinās cikliskumu un izdzīvo dažādus posmus, kuru gaitā var arī izskatīties drausmīgi. Šai ceļā tiek satikti garīgie skolotāji, kuri palīdz pārvarēt izaicinājumus.
Ciešanas, tavuprāt, ir sods vai skola, kas liek aizdomāties par būtisko cilvēka dzīvē?
Ciešanas ir fons uz kura var paskaidrot jaunās domāšanas paradigmu.
Vecajā domāšanā mēs sakām – ciešanas, jo uzreiz notiek vērtēšana. Savukārt jaunā laikmeta ietvaros cilvēks ir tik dziļi pieņēmis to, kas ar viņu notiek, ka viņam viss ir kārtējā skola, mācība, eksāmens.
Nesen jutos ļoti slikti, bet vienlaikus sapratu, ka tā ir attīrīšanās, domāju par tiem, kuri ilgstoši atrodas šādā situācijā, slimo un nevar izārstēties. Miršana viņiem ir drausmīgs process. Ķermeņa sajūtas velk uz leju, bet dažkārt šāda sazemēšanās ir nepieciešama. Pretējā gadījumā ilgstoša atrašanās smalkās vibrācijās var pavisam atradināt no materiālās realitātes, kurā jāturpina dzīvot. Mistiķi saka, ka jaunajā laikmetā nav ciešanu un slimību, tie ir tikai ķermeņa signāli, lai pateiktu, ko vēlas cilvēka gars. Var ņemt rokās literatūru par psihosomatiku vai iet pie speciālista, lai noskaidrotu, kas ar organismu notiek, bet jaunā laikmeta viena no patiesībām vēsta, ka katrs brīdis, ko izdzīvojam, ir vislabākais. Kāpēc? Uz šo jautājumu katram pašam ir jāatbild.
Vai laime ir dzīves mēraukla, proti, vai mūsu piepildījums ir laimes stāvoklis?
Agrāk es būtu teikusi, ka nē, bet tagad esmu ieņēmusi pretēju pozīciju. No rīta mostos un saku: “Svinam dzīvi!” Tas ir nepārtraukts eksistences stāvoklis.
Dzīres mēra laikā?
Tieši tā! Jo lielākas grūtības, jo vairāk iemeslu svinībām. Jaunajā laikmetā mēs varam katru sekundi trenēt un pārveidot sevi. Svinēšanai nav obligāts vīns, pietiek ar tēju, bet var arī tikai ar ūdeni. Daudzi par laimi uzskata konkrētus rezultātus, gaidu piepildīšanos, man tas ir process, kas saistās ar apmierinātību. Tā ir vērtīgāka par gaistošu laimi.
Es šobrīd svinu visu, kas ar mani notiek. Nav krāna ūdens, vienalga svinam, ietaupīsies šampūns!
Kas ir svarīgāks – tas, ko darām, vai tas, pēc kā tiecamies?
Abi. Ir svarīgi izdomāt, pēc kā tiekties, jo tas ir tavs vektors, uz ko ej. Tikai tad seko darbošanās. Nodoms ir zināmais lielums, bet iešana pretī tam vienmēr būs mīkla, jo mēs nekad iepriekš neuzzināsim, kurp jaunā laikmeta plūsma aizvedīs. Starp citu, ciešanas rodas tikai tad, ja cilvēks neakceptē sevi dzīves plūsmā, bet pretojas liktenim. Kā nonākt līdz mērķim? Ļaujoties, lai tevi turp aiznes pati dzīve. Tas dvēselei ir interesants piedzīvojums.
Kas tevi pašu dara laimīgu vai nemierīgu, cenšoties cilvēkus izglītot jaunā laikmeta atnākšanas situācijā?
Viss, ko runāju, ir manis pašas pieredzēts. Protams, ka man ir tramīga sajūta, domājot par fizisko plānu. Vienmēr esmu tiekusies saprast, ko mana dvēsele vēlējusies. Bieži grūti izšķirt, vai vēlmes rada tavs ego un vecās programmas, vai tas ir tīrais dvēseles nodoms. Šķiet, es arvien pietuvojos patiesībai, ko izstaro dvēsele, nevis kas nāk no cilvēciskās pieredzes.
Dvēsele ir bezkaislīga…
Jā, bet viņai ir kāds nodoms, kāpēc Baiba nonākusi uz Zemes. Esmu laimīga, jo bieži izjūtu kosmiskus pieskārienus, bet ar cilvēkiem – sinhronitātes principu.
Kārtējo reizi aizbraucot uz Pēterburgu, lai satiktos ar saviem studiju biedriem, es šajā astoņu miljonu pilsētā apmaldījos. Stāvēju metro un nezināju, kurp doties. Pēterburgā cilvēki vienmēr ir laipni un pretimnākoši, bet šajā reizē jutos kā paralēlā filmā – neviens man nepievērsa uzmanību. Pēkšņi kāda sieviete man parādīja ceļu, mēs kopīgi braucām pa eskalatoru un noskaidrojās, ka viņa ir no teātra un kino pasaules. Šī aktrise un reiki meistare pazina manus kursa biedrus. Sajutos kosmiskā starā. Līdzīgu situāciju manā dzīvē ir daudz, piemēram, nonākusi Grieķijā, pēkšņi sāku runāt grieķiski, vietējie mani uzskatīja par savējo.
Ja agrāk bija baznīca, ašrams, jogas tepiķītis, jaunajā laikmetā mēs to visu ienesam savā istabā. Ikdiena ir kļuvusi par templi.
2019.gada decembris Rīga
