Baiba Kranāte
Pierakstīju šo 2020.gada 3. martā -desmit dienas pirms ārkārtas stāvokļa noteikšanas Latvijā. Nolēmu to pēc dažām dienām vai atbilstošā citā laikā pabeigt, lai noapaļotu domu. Šodien, 14. aprīlī publicēju tādu, kāds tas bija: tas nebija nepabeigts, tas gaidīja brīdi būt publicēts, kāds tas ir.
Komunālā Latvija.
„Nē, nedari gan tā. Ko tu zini –kādreiz kaut kur satiksieties un viņam būs kauns, jo būsi nostādījusi viņu neērtā situācijā. Turklāt no vienkārša parādnieka tu būsi sev ieguvusi ienaidnieku. Ko tu zini –paies laiks, kaut kas nokārtosies un atnāks pie tevis ar šampanieti un atvainošanos!”
Tā man atbildēja draudzīgais konsultants mūsu telefona sarunā.
Pēc tam, kad n-tās dienas biju domājusi –un pat bija ieteikuši to darīt –ķerties pie visvarenā Facebook spēka, lai visbeidzot publiskotu un tādā veidā turpinātu pakaļdzīties kādam honorāram par izdarīto darbu, kurš turklāt bija visnotaļ publiski redzams, tomēr nolēmu „ievākt”vēl vienu viedokli un pie viena, iespējams, kādu stratēģiju. Piezvanīju vienam paziņam ar lūgumu: „ klau, tu kā alfa vīrietis un radošas industrijas zinātājs pasaki lūdzu, ko šādā nemaksāšanas situācijā darīt ar citu alfu vīrieti, vai tiešām jākliedz Facebook-ā?“.
Viņa atbilde tātad skaidra.
Lai tā būtu epitāfija domām un diagnozei, ka pēdējā laikā nu neliek un neliek mieru arī itin visās citās situācijās. Mazā Latvija. Mazmazītiņā Rīga. Viens otram esam rads, draugs, paziņa, klients. Un kur tad vēl kolēģa statuss–personiski pazīstamā vai dzirdētā.
Situācija, kādā mēs dzīvojam, nemitīgi atgādina, cik ļoti mēs visi TE, LV esam saistīti: es savos Mangaļos ar 70% diennaktī aizštopēto dzelzceļa pārvadu un gaisa sastāvu no tuvumā esošās ostas un otras puses Mežaparku ar smukiem asfaltētiem ceļiem, kas simtkārt ieliek Čaka ielas klājumam, kura izveidē vai neizveidē noteikti tuvu vai attālāk stāvējis, iespējams, kāds, kas lasa šo. Vai viņa draugs. Nu, ja ne draugs, tad varbūt māsīcas vīrs.
Mēs pukojamies, ka mums nepatīk tas vai šitas, bet tomēr nekad nezaudējam veselu saprātu un neatļaujamies pukoties tā niknāk, jo var gadīties, ka vaininieka –pukošanās uzklausītāja lomā būs kāds cilvēks, kas vēlāk būs mums vajadzīgs. Mākslinieki un radošie jau labprāt piedalītos citu ļaužu kopīgajā noskaņojumā pukoties/ pikoties/ niķoties/piketēties par kādu nākamo visslavenās Rīgas Domes brīnumaino projektu, bet saprot, ka tas nebūtu gana gudri. Vai pateicīgi pret kādu notikušu vai nākotnē iespējamu izdevību piedalīties tās pašas Domes organizētā koncertā –šmoncertā, pa piemēru.
Kādam lielākam uzņēmējam savukārt būtu neprātīgi iziet avangardā un kvēli runāt, kā viņam prasīts kukulis vai kas cits –nevainīgāks. Un var būt pat prasīts nav nekas, bet žēl, ka tiktu pa mizu tuvam draugam, labam klasesbiedram, kam paveicies ar ietekmīgu amatu.
O, es arī turpat! Kaut vai, redzot, ka, piemēram, sociālos tīklos mēģina ar garīguma mācības šilti iebarot kārtējo piesaisti egregoram vai ego, vai, kad tikko knapi dažu labu asanu apguvis entuziasts mārketē savas nodarbības un aicina mainīt dzīvi. Iet un mūsu mazajā kopējā telpā paziņot vai likt uzmanīties, ka kāds čakarē un kāds var tikt sačakarēts, kad, redzu, ka manā klātbūtnē izsniedz diplomus par profesionalitāti pēc dažiem trīsstundīgiem semināriem. Kaut vai, izslēdzot mūsu komunālā dzīvokļa specifiku un to, ka nāksies, ja ne kādā kopīgā pasākumā satikties, tad uz ielas paiet garām, tas neies krastā arī citu apsvērumu dēļ–katra izvēles brīvību, profesionālo ētiku neapspriest otra darbu.
Un tagad tā ne tikai valstiski, bet kosmiski. Šis ir unikāls laiks ( mans draugs režisors Jānis Streičs vienmēr pie šiem maniem vārdiem saka: „Baiba, nevajag tā teikt, arī pirms pārdesmit gadiem mums bija īpašs laiks”). Lai būtu: unikālā laika unikālā kulminācija. Šobrīd mainās milzīgs 26 000 gadu cikls, vēl viens -6000 gadu cikls:
tie, kas esam šeit, šobrīd Latvijā izvēlējušies nākt, to zinājām. Vismaz tad, kad izvēlējāmies nākt –tad zinājām. Ja pēc tam gadījās aizmirst. Ceļojot šurp no dažādām galaktikām, planētam un zvaigznēm tā mēdz gadīties. Mēs gribējām būt šeit, lai atnestu zināšanas, prasmes un mīlestību, kas ir lielāka par kvadrātkilometriem un Čaka ielas klājumu.
Tā ir sanācis, ka mēs visi esam nokļuvuši tādā vietā, kas izrādījusies tāds paliels komunālais dzīvoklis. Ar visiem izrietošajiem noteikumiem. Es neesmu dzīvojusi tādā, bet 5 gadus esmu apguvusi dzīvi kopmītnēs: tur katrā no sešiem stāviem bija viena virtuve ar divām plītīm –vietas vienmēr pietika visiem. Arī dušas telpas rindu varēja izstāvēt, kaut nācās apgūt pacietību gaidīt un veiklību uztrāpīt brīvu brīdi. Jā, nebija viegli, kad kāds bija izdomājis ģitāru spēlēt tad, kad es gribēju gulēt. Tomēr bija daudz priekšrocības: virtuvē varēja nošpikot jaunu recepti un pagaršot vjetnamietes siļķu šmoriņu sociālisma norieta gados. Kopmītnēs, starp citu, nekad nebija iespējams palikt izbadējušamies, jo vienmēr kādam citā istabiņā bija jau kaut kas pagatavots un laipni piedāvāts.
Savureiz nācās lietot diplomātiju, savureiz varēja izteikties tieši. Tagad neatceros, kādā brīnumainā veidā, bet dažu gadu gaitā man izdevās iemācīt krievu kursabiedrēm manu kleitu bez atļaujas neņemt.
Kaut kā mēs tur visi kopā lavierējām ar to grīdas slaucīšanu un plīts mazgāšanu.
JO. TAM VISAM BIJA SKAISTS MĒRĶIS –mēs mācījāmies par aktieriem, aktrisēm, scenogrāfiem un režisoriem. Viens otram palīdzējām tekstu mācīties, sadalījām, kurš kuru romānu lasīs un atstāstīs otram, lai varētu nolikt ārzemju literatūras vēsturi ar iespaidīgajiem grāmatu kalniem…
Laikam jau tas mērķis mums ļāva nesaplēsties par kaimiņa izēsto zaptes burku vai brūtgāna aiziešanu pie smukās kursabiedres……
……….. ……noslēgums –turpinājums seko darbībā…….pēc tam, kad mūsu lielākā daļa ir atcerējusies, kāpēc izvēlējās būt tieši šeit un tagad. Latvijā.
