Par Streiču nevaru nerakstīt patētiski, ar vērienu, sulīgi. Jo viņš pats tāds ir. Kaut pirms vairākiem gadiem, kad kādā intervijā biju apmēram tādā veidā izteikusies, viņš sev raksturīgajā intonācijā atzīmēja, ka “drusku par daudz tās slavināšanas”. Tik un tā -es nebeigšu uzskatīt viņu par vienu no vislielākajām dāvanām, skolotājiem, jā -arī guru -savā dzīvē un atbilstošā situācijā vienmēr saukšu par ģēniju. Un, tie, kas domā, ka tas ir par skaļu teikts: novēlu vēlreiz palasīt kaut vai viņa grāmatas, intervijas, stāstus par to, kā tapušas filmas un paskatīties uz tām “no ērgļa lidojuma” skatpunkta....
Saskarsme ar viņu man vienmēr ir bijusi MISTĒRIJA -gan burtiskā, gan poētiskā nozīmē. Kaut kas tajā visā ir no Merlina, kaut viņu dēvē arī par ģēniju, cilvēka bērnu un cienījamo režisoru. Es viņu saucu arī par Guru, vismaz man viņš ir viens no lielākajiem, kādus ir laimējies sastapt. Jo galu galā -kādreiz nodarbībās viņš arī man palīdz nodot SPĒKU, kad, piemēram, jāsapurina dalībnieki -visvieglāk to izdarīt ar humoru.
Jo vārds “celulīts” kopš filmas “Rudens rozes” laika (šķiet 2003.) man galvenokārt asociējas tikai ar šo stāstu un JĀŅA STREIČA versiju par to.
Tātad braucu es ar savu Mazdiņu tolaik pa Valdemārielu darbadienas pēcpusdienā, esmu aplaimota ar lomu viņa topošajā filmā, turklāt vēl faktu, ka Adas lomu viņš raksta tieši man.
Atskan Jāņa zvans. “Sveika, klau, es te pie Jūlija Krūmiņa villā: skatos, ko un kur filmēsim, te tāds feins baseins. Es te tā domāju, paklau, tās šššausmas ( mīļo lasītāj, vizualizē-audializē Jāņa Streiča “ššš”) uz “c”…nu kā tur to sauc?” Es: “Jā, labdien, sakiet, ko jūs ar to domājat, kas tas ir? “ Viņš: “Nu es nezinu, nu tās šššausmas uz “c”, par ko visi runā, tev tas ir vai nav” Filmu “Rudens roze” uzņēma Jūlija Krūmiņa ( cik zinu, viņi ir draugi no Rīgas kinostudijas laikiem) īpašumā, Streičs bija ieradies izpētīt, kur un ko varētu filmēt -viņa izdoma un radošums ir tāds mūžīgais dzinējs, ka katra nianse dekorācijā, katrs šķietams sīkums Streiča alķīmijā pārtop par ..oi, oi, oi…Es: …/Bez vārdiem. Domāju, braucu, stūrēju satrēgumā/..nespēju izdomāt/. Streičs: “Nu es pats nezinu. Vārdu sakot -peldkostīmu ja mēs tev uzģērbjam -varēsi?” Es: “Āāā, jūs domājat celulītu?!?!” Streičs: “Nu bet protams!”. Es: “Varēsim varēsim”. Streičs: “Labi, es te aizņemts. Čau, attā!” (yes, tas ir viņa kroņa sveiciens –labi, čau, attā! –un man tik ļoti vienmēr patīk tajā dzirdēt viņa neapturamo enerģiju un traukšanos tālāk savu mistēriju radīšanā )
Un tagad mums nodarbībās kādām fiziski spēcīgākām praksēm par pozitīviem efektiem nav vis “no šitā nebūs nekāds celulīts”, bet gan – “šis ir pret tām šausmām uz “c”.
Bet tomēr es gribu šajā šobrīd ierobežotajā rakstiskajā formātā būt streičiski pacilāti -nopietni -mistēriska. Ilgu laiku esmu mēģinājusi saglabāt viņa unikālos apsveikumus vārda un dzimšanas dienās sms formātā -mazas, asprātīgas, bet gudrības pilnas ziņas, taču telefoni ir nākuši un gājuši un daudzas no tām ir izzudušas. Pati šogad ( 2016.) nu nekādi tais pašos Jāņos nevarēju aizsūtīt apsveikumu, jo vienkārši telefons pāris nedēļas bija tā uzkāries, ka kontakti nebija atrodami. Kad nu beidzot tie kaut kā paši no sevis atbloķējās, domāju, jāatrod labs iemesls un jāpiezvana. Un vispār pēdējos piecos gados esam tā mazāk komunicējuši….Jāpiezvana. Tā domājot, ieslēdzu radio – un tur ir tieši viņš -runājas Monopolā! Paspēju tikai ātri izlaist caur smadzenēm “nu re, tagad Streiča gads, tā teikt -iemesls atgādināt viņa veikumu, bet viņš -kosmiska mēroga būtne desmitiem gadu mums bijis blakus un pat, ja nav uzņēmis kino, darījis daudzas citas nozīmīgas lietas, viena no lielākajām personībām, kas vispār latviešu tautai ir“. Paiet pāris minūtes un atskan zvans. Zvana cilvēks no Streiča un būs mums kopīgs pasākums! Nu re!
Bija tāds laiks manā dzīvē, kad 95% gadījumu viedoklis par mani bija meitene no TV. Dažādās intervijās vairāku gadu garumā minēju, ka esmu aktrise ar Pēterburgas izglītību, filmējusies “Ļenfiļm” un citur, strādājusi teātrī un tikai pēc tam nokļuvusi televīzijā. Tas viss kaut kā gāja gar ausīm kā žurnālistiem, tā lasītājiem. Gadu no gada žurnālisti nāca, uzdeva jautājumus un visu laiku brīnījās par faktu aktrise. Es savukārt visu laiku to centos uzsvērt. Arī, kad izdevu mūzikas albumu un teicu “daudzi aktieri dzied, uztveriet to tā!” Nekā. Un es tam visam vairs nepievērsu uzmanību un atļāvu sev būt meitenei TV.
Un tad Streičs uzfilmēja mani vienā filmā -“Naktssargs un veļas mazgātāja”- ne lielā, ne mazā lomā, bet atļāva man būt spilgtai ( kā pats vēlāk teica kādā intervijā –viņai krievu skola, režisoriem un vispār Latvijai ar viņu varētu būt grūti, jo dikti spilgta viņa ir) un pāris mēnešu laikā izdarīja to, ko biju gribējusi ilgus gadus, bet kam jau vairs neticēju. Tai skaitā gandrīz vai biju savu identitāti pašai pret sevi pazaudējusi. Pēkšņi ( !!!) visi piekrita; aktrise Baiba Kranāte.
Esmu milzīgi daudz lietu no Streiča mācījusies. Ja tā padomā -katra mūsu tikšanās reize, katra telefona saruna ir bijusi nozīmīga, pilna. Un to ir bijis diezgan daudz. Esmu skatījusies, kā viņš strādā filmas uzņemšanā, zinājusi, ka katra situācija izprotama vairākos slāņos.
Piemēram, vienreiz -dienu vēlāk pēc notikuma -viņš man atklāja savas kliegšanas ( man jau gan nekad neliekas, ka viņš kliedz, citi gan tā saka) iemeslu kādā nakts filmēšanā. Bija saspringts grafiks un īsā termiņā jāpaspēj nofilmēt daudz materiāla ( starp citu, grupā toreiz kāds ieminējās, ka “krievu laikos” šitādos tempos filmēja vienu ainu, bet veselu filmu desmit dienās -to tikai Streičs var dabūt gatavu). “Es kliedzu tāpēc, lai grupa neizmigtu!” Tā bija taisnība -spēku izsīkums bija nenormāls. Starp citu, tajā pašā uzņemšanā bija vēl kāds zīmīgs gadījums, kuru vienmēr atceros kā paraugu sev, kad situācija vai apstākļi mainās. Viens diezgan liels latvju kino un teātra pīlārs -aktieris -nevarēdams vairs izturēt ilgo uzņemšanas procesu ( bija daudz jaunu, tolaik vēl nepieredzējušu aktieru, kuriem tas bija pirmais kino darbs) paziņoja “Tu zini, Jāni, es iešu mājās!” Streičs savā sirsnīgi enerģiskajā intonācijā pārsteigti atvaicāja: “Kā tā? Tu ko?!” Nu un aktieris izteiksmīgi un daudznozīmīgi noplātīja “Nu bet pats saproti…” Nezinu visus iespējamos variantus, kādi varēja sekot -nu, piemēram, pīlāra pierunāšana, ātra nomaiņa uz citu aktieri citā dienā, scenārija maiņa..Gan jau kaut kas vēl. Bet Streičs zibenīgi teica: “Nu labi. Taisīsim tagad tā..” un pilnībā nomainīja ainu, paredzētā aktiera vietā ( tātad arī viņa personāža nozīmi) ieliekot vispār citu darbību, citu personāžu ( starp citu -mani iebīdīja tajā vietā), bet filmas galvenā ideja nebūt nemainījās. Jā, nežēloties par apstākļiem, nekapitulēt, bet turpināt radīt un DARĪT SAVU DARĀMO arī tad, kad ieplānotais mainījies. Mainīties līdzi. No otras puses -tas jau ir sen zināms Streiča rokraksts ( vismaz aktieru un citu kinocilvēku vidū): viņš pats raksta superīgākos scenārijus ( tā ir atsevišķa lasāmviela manuprāt -Jāņa Streiča scenāriji), bet uzņemšanas laukumā saka: lieciet nost tās lapas un sāk radīt kopā ar aktieri, esošo vietu/ dekorāciju, apstākļiem kaut ko pavisam citu. Tā ir radušies visi tie izteicieni, kurus citējam un dēvējam par klasiku vai dotā laika dokumentu ( Pilnībā piekrītu apgalvojumam, ka Streiča filmas ir visīstākās LAIKU DOKUMENTĒJOŠĀS filmas).
Ir daudz lietu, ko vēl varētu minēt kā Streiča skolu man. Lai šoreiz būtu divas. Esmu mācījusies no viņa būt pateicīgam, atsaucīgam, diplomātiskam ( nezinu, kā man tas izdodas) -viņš māk būt ļoooti pateicīgs cilvēkiem, māk draudzēties un viņa spēja just situāciju -tai skaitā no attāluma, neesot klāt -ir vienreizēja. Te būs vietā piebilst, ka viņa lielā vienkāršības un patiesības izjūta, domāju, ir tā, kas atver fantastisku intuīciju. ( Viņam pašam nepatiktu, ja es tagad teiktu skaļi “gaišredzību”, tad nu lai iet -“intuīciju”). Kaut vai tāpēc, ka kādā 2004. -05. gadā, braucot ar viņu kopā pa Latvijas pilsētām ar projektu, ko biju izdomājusi -kurā gan viņa gleznas, gan reti fragmenti no kinoarhīviem, gan viņa raksti utt -mans blakussēdētājs, veroties pavasarīgajās lauku ainavās sev raksturīgajā manierē izsaucās: tik daudz māju sacēluši, kas viņās dzīvos!!! Vēl bija kāds laiciņš -pāris gadus apdomāt, līdz pienāca 2008…
2016.gada augustā Zvejniekciems -Rīga
