Baiba Kranāte, YogaLifeArt
Mācoties Teātra augstskolā, viens no veidiem, kā apguvām aktiermeistarību, bija izteikšanās par kursabiedru sniegumu. Šeit absolūti personiskas pārdomas, balstītas tajā, ar lielām atkāpēm pagāniskos ( daudzdievīgos?!)aspektos, metafiziskā dzīves izjūtā un ilgās pēc Sakrālā Vīrišķā klātbūtnes mūsdienu Latvijā…Enjoy!
Vienā lietainā janvāra pēcpusdienā nolēmu pēdējā laikā arvien vairāk un vairāk apzināto “love affair and dating with myself “ realizēt ar gājienu uz kino un nule iznākušā “Nameja gredzena “ skatīšanos. Biju noskaņojusies tieši tā, kā iet uz randiņiem -pozitīvi, cerīgi, gatava iepazīt, uzzināt ko jaunu, atklāt nezināmo. Laba stipra kafija no blakusesošā vīna restorāna līdzi un -aidā!-ļāvos iegrimt Splendid Palace ērtajos krēslos, no ekrāna plūstošajāsLatvijas mežu sūnās, poētiskajā miglā un nepilnas divas stundas garajā stāstā.
Es zināju, ka skatīšos un tveršu to, ko man piedāvā ekrāns un filmas veidotāji, caur daudzšķautņainības brillēm. Šāds noskaņojums garantēja iegūt daudz. Ko arī dabūju -ar uzviju.
Viens aspekts, kuru nevaru neminēt filmas sakarā: tās producents Andrejs Ēķis ir bijis ļoti nozīmīgs cilvēks manā dzīvē. Ne tikai tāpēc, ka savulaik, nebaidos šī termina, stipri ietekmēja manu likteni, atļaudams/ ierosinādams/ kopradīdams ar mani skaistu posmu vienas no spilgtākajām TV Latvijā -LNT pirmajos gados, dodot telpu un spēles laukumu pietiekami brīvai radošai izpausmei, tai skaitā arī man, veidojot savdabīgu kinoprezentēšanas platformu, kuras patiesais mērķis bija ietērpts Andreja īsajā uzdevumā: “man nevajag, lai tu esi gudra, man vajag, lai tu esi skatītāja draugs “.
Šoreiz vairāk domāju par laiku, kad mums abiem bija knapi 20 un viens ar otru dalījāmies savās ambīcijās, sēžot vai nu Pēterburgas-Rīgas vilcienā (izgadījās, ka abi mācījāmies tur!) vai vecajā TV ēkā Āgenskalnā: Andreja stāsti par to, kā viņš reiz uzņems filmas, bija tik īpaši! Kaut arī šī nav pirmā viņa filma kā producentam (vai režisoram, tiesa šīs filmas režisors ir Aigars Grauba), tomēr tieši “Nameja gredzens“ man ir spilgts, nozīmīgs apliecinājums jaunības sapņu skaistumam, neatlaidībai, ticībai un “karavānai, kas soļo tālāk “, kaut vai pa dažiem periodiskiem apkārtceļiem. Dreams come true!! Iedvesmojošs stāsts ne tikai jauniešiem, bet jebkura vecuma cilvēkam, ka bērnības vai jaunības liesmiņa sirdī ir patiesā dzīves vaduguns: tā var mainīt nokrāsas, toņus, taču vienmēr ir vissvarīgākā -mums pašiem un tam, ko esam nākuši te izdarīt.
Tos šo rindu lasītājus, kuri uzreiz grib zināt bieži vien nezin kāpēc galveno atbildi uz jautājumu “vai man patika “, uzreiz apmierināšu ar “jā, man ļoti patika “. Un tūlīt pāris rindās pateikšu, kāpēc un kas man patika jeb -kāpēc man patika viss.
Burtiski iepriekšējā vakarā kādā no online vietnēm biju redzējusi interviju ar filmas producentu Andreju Ēķi, kurš aicināja nemeklēt vēsturiskās precizitātes: tā ir teika, leģenda ( ja pareizi sapratu viņa domāto). Tieši tā “Nameju “ arī uztvēru: nekad neesmu bijusi stipra Latvijas vēstures zināšanās. Galu galā, arvien vairāk katru brīdi saprotu, kāpēc man, vidusskolā mācoties pagājušā gadsimta 80-jos, vēsture nekad nav īpaši padevusies faktu, notikumu un konceptu ziņā -to taču mainīgās sabiedriskās vai politiskās iekārtas un konkrēti cilvēki pasniedz pēc saviem ieskatiem un konkrētā brīža nepieciešamībām. Neko nezinot par ķēniņu Nameju un minimāli par dažādajām ciltīm, kas dzīvojušas šībrīža Latvijas teritorijā, pilnībā atdevos kinostāstam. Un mani ļoti uzrunāja tas, ka šajās zemēs reiz ir dzīvojuši tieši tādi cilvēki, kā redzami filmā, kuru asinis un enerģija, iespējams, rit arī manās dzīslās.
Šis vēsturiski -mītiskais aspekts ļoti labi uzklājas tam, par ko pēdējā mēneša laikā daudz domāju un par ko rakstīšu garāku eseju –Sakrālais Vīrišķais. Kā arhetips. Šajā sakarā daudz domāju par tiem vīriešiem -vairāk arhetipiem nekā reālām vēsturiskām personām ( bet viens otru neizslēdz), jo īpaši daudz par Karali Artūru. Ir bijis kāds fiziski dzīvojušais Karalis Arturs ( iespējams), bet ir daudz citu ne mazāk reālu Karaļu Artūru, kas dzīvo dažādās leģendās, slavenajā Marionas Cimmeres Bredlijas grāmatā vai tās TV ekranizācijā “Avalonas miglāji”, 2017. gada Gaja Ričija filmā “Leģenda par zobenu”...
-atšķiras fakti, notikumi, bet galvenā ideja -vīrietis, kurš pielūdz/ kalpo/aizstāv utt Svēto Sievišķību vai Lielo Dievieti -varam saukt kā vēlamies -paliek. Ar Dievieti domājot ESĪBAS ētiskās kvalitātes -mīlestību, cēlumu, piederību Mātei Zemei, rūpes par savējiem utt.
Šajā sakarā – “Nameja gredzens “ ir absolūti iederīga puzzles daļa tajā stāstā, ko uzskatu par savu aicinājumu, uzdevumu: stāstīt jeb ļaut uz Zemes atgriezties Jaunās Zemes/ Zelta Laikmeta idejām. Tai skaitā idejai par to, ka cilvēks ir varena būtne un viņa uzdevums uz planētas ir apgūt mākslu un spēku būt brīvam.
Parasti jau ikviens savu darbu autors nebeidz brīnīties par to, ko skatītājs, lasītājs, klausītājs viņu radītajā darbā sadzirdējis: nebrīnīšos, ja filmas veidotājiem šeit rakstītais, ja gadīsies lasīt, arī liksies pārsteigums. Tomēr man šķiet, ka nē: vēlme cilvēkos-skatītājos atmodināt cēluma un drosmes sajūtu ir labi nolasāma. Tāpēc man filma nemaz nešķita vardarbīga vai nežēlīga. Nevienu brīdi. Tai skaitā diezgan reālistiskajā galvas nociršanas epizodē, nerunājot par citām.
Tāpat kā pirmoreiz dzīvē lielajā ekrānā, turklāt tuvplānā bez šausmināšanās varēju vērot nozīmīgo galvenās varones ainu ar čūsku. Pati biju pārsteigta. Jo es šīs ainas laikā biju “piesieta “ tam, ko un kāpēc darīja stipra un vieda sieviete, nevis domai par rāpuļiem kā tādiem.
Jā -kā jau visās pretpolu lietās, augstāk minētais Vīrišķais pilnā mērā ļāva izpausties visā krāšņumā tam, ko mēs saprotam ar Sievietes Spēku &Skaistumu & Trauslumu vienlaicīgi.
Vēl mani ļoti iepriecina tas, ka “Nameja gredzens “ būs labs palīgs komunicēšanai ar daudzajiem cilvēkiem visā pasaulē. Tie, ar kuriem sazinos un apmainos zināšanām un pieredzē, vienmēr ir atvērti, ja stāstu par mantojumu, kas nāk no manas zemes; viņi uztver mani kā tiltu starp dažādām kultūrām un būs priecīgi redzēt šo filmu ar nosaukumu “Pagan’s King” un uzzināt vairāk par vietu, kur dzīvoju -šajā gadījumā nav svarīgi vēstures fakti, bet zemes gars, kas strāvo no filmas. Nodoms veidot filmu internacionālai auditorijai un izstāstīt stāstu uztverami aiz Latvijas robežām ir vienreizējs. Turklāt ne tikai angliski runājošajai auditorijai: arī saviem Krievijas draugiem, daudzi no kuriem ir superprofesionāli teātra, kino aktieri, režisori, producenti -viņiem tā būs īsta dāvana un iepriecinājums par zemi, no kuras nāk Baiba. Un augstvērtīgs māksliniecisks baudījums.
“Nameja gredzens “katram iedos savu dāvaniņu, pārsteiguma prieku, ja vien gribēsim -tādu tur ir daudz: gan atpazīstamu un dārgu vietu ziņā, vai iemīļoto aktieru jaunās izpausmē, gan negaidītos citos veidos. Man tā bija nianse, kad vienā no kulminācijas brīžiem -daudzo Nameja gredzenu kalšanas ainā izšķirošās kaujas priekšvakarā -kalēja lomā ( it kā garāmejošajā) sazīmēju rotkali Vītautu Straupi, ko savulaik iepazinu “īsto latviešu “ kopāsanākšanās 3×3 nometnēs un kuram ir unikāls rokraksts skandināvu un baltu rotu veidošanā -manā dzīvē arī ir divas viņa rotas -senās zīmes.
Ā, un vēl es padomāju arī par savu mīļo Laika Līniju tēmu: tā uzsver, ka pagātne/ nākotne ir ilūzija un mēs to varam mainīt, izveidojot dažādas Laika Līnijas. Man patika šāda Laika Līnija Zemgalei -it kā pagātne, kas pēc Domino principa varētu mainīt tagadni, nākotni un zibenīgi saslēgt šobrīd dzīvojošos šajā zemē ar spēka, dižciltības un dažādām citām ļoti vajadzīgām kvalitātēm.
2018.gada 29.janvārī, Rīgā
