Radošums ir viena no jaunās realitātes bāzes enerģijām, turklāt ikvienā izpausmē – gan jaunas receptes radīšanā, gan tehnikas izgudrojumos, un tā ir atsevišķa milzīga tēma: ir 12 emociju pāri jeb kopā 24 brīnišķīgas emocijas –dažas no tām ir zināmas no mūsu dzīves 3D, bet, protams – te vairāk ir atšķirīgā nekā kopējā, jo tās vibrē un balansējas ( notur līdzsvaru) uz citiem principiem: piem. – mīlestība un tās pretpols balansam –uzticēšanās, drošības sajūta ( nevis kaislība kā agrāk), iedvesma – miers ( nevis sacensība un „baltā skaudība”). Šoreiz par vienu no radošuma izpausmēm ( radošuma balansējošā pāra emocija ir patika, apmierinātība)– mākslu un protams, kontekstā ar manu atrašanos ASV Austrumkrastā un „Yes” koncerta apmeklējumu nupat.
Divu stundu brauciens no Bratlboro uz Albanī pilsētu, kas oficiāli ir Ņujorkas štata galvaspilsēta un milzīgs viadukts ar tiltiem vairākos stāvos ienes mūs tieši koncertzāles „The Egg” vēderā.
Godīgi sakot –visapkārt ir vairāk „orgānu”, jo tā savienota ar biznesa centru, Kapitoliju, neskaitāmām pazemes stāvvietām. Nu, tieši kā Lika Besona filmā „ 5.elements” vai citās no tās pašas fantasy pasaules. Tādā vietā vēl neesmu bijusi ( daži foto, video skatāmi FB albumā). Īsts arhitektūras brīnums un tostarp arī vistiešākais apliecinājums tam, ka radošums dzīvo brīvi un bez ierobežojumiem: olas veida koncertzāle pakarājusies it kā gaisā. Arī pati skatuve izvietota interesanti, ērti un pārredzami no ikvienas vietas. Te ieraugu antīkā amfiteātra mūsdienu versiju: mākslinieki atrodas lejā un publika puslokā visapkārt. Atskārsme, ka tā ir visperfektākā skatuves forma, mani apciemoja 2012.g.rudenī Kosas salā – ieraugot un „pabaudot sajūtas” grieķu amfiteātra drupās un vietā, kas zināma kā lielo dziednieku mājvieta: Asklēpija ( medicīnas dieva) un Hipokrāta –lielā sapratēja, ka gars un miesa, cilvēks un kosmoss ir viens vesels. Nu, bet protams!: mākslinieks atrodas pie publikas kājām un tādā kā piltuvē, kurā ielīst dievišķais un varenais!
„Yes” daiļradi un vēsturi no 1969.iznākušā pirmā albuma neņemos iztirzāt šajās pāris rindās. Iesaku lieku reizi iegūglēt, paklausīties youtube vai pašam savus albumus. Taču, kā apsolīju, „Yes” koncertu minu, lai ilustrētu, kāda ir Jaunās Planētas māksla. Un vienlaicīgi izskaidrotu, kāpēc mums vairs nepatīk „Otello”, „Hamlets” vai „Vienkārši Marija”. Ciešanas, drāmas, greizsirdība un emocijas kā kaislību izpausmes pieder aizejošajai pasaulei.
Arī māksla – dzeja, mūzika, literatūra, kas apdziedāja un preparēja vienu no mūsu daudzdimensionālās būtības apakšējām sastāvdaļām –emocionālo ķermeni – palēnām aiziet. Vietā nāk iedvesmojoša un pacilājoša apjausma par bezgalību, bezrobežību, garu, varam teikt –attīstām un pilnveidojam mentālo un gara ķermeni, kas ir augstāk par astrālo jeb emocionālo.
Faktiski, paskatoties antīkajā vēsturē, sufiju dzejā utt –tas vienmēr tā agrāk ir bijis, tikai kaut kad nomainījies ( vai nomainīts?!). „Yes” dziesmu vārdi ir tikai un vienīgi par to: te rokmūzikas valodā runā par pasaules izcelšanos, kosmosa vēsturi, par dabu, radīšanu, par SKAISTO. „Yes” meklējumi gara jomā pārsniedz aprobežošanos ar vienu mācību, Džonu Andersonu iespaidojuši Hermaņa Heses darbi. Grupas skats un domāšana vienmēr ir bijusi debesīs un dziļumā vērsta.
Šajā 2014. Koncertā, kurā spēlēja 2 albumus „Close to The Edge” un „Fragile” un dažas dziesmas no drīzumā gaidāmā jaunā albuma, pievienojas fantastiska videovaloda. Brīdī, kad uz ekrāniem ieraugu cilvēka figūrā apakšējos centros jeb čakrās ieplūstam dažādu krāsu enerģiju, kas ceļas augšup un saplūst ar tādas pašas krāsas enerģiju uz Zemeslodes un kosmosā ( zemes centrs – sarkana, augsne –oranža un dzeltena, tad apkārtējā pasaule ar zaļajiem kokiem /augiem un sirdscentra zaļo krāsu un tā tālāk uz augšu – zilā kakla krāsa un debesis un tā tālāk/augstāk–visa mana būtība gavilē: man un ikvienam šajā pasaulē mākslinieki ļauj izdzīvot kosmiskā cilvēka sajūtu it visur. Man to atgādina un apliecina. Zāle, bez šaubām, pilna: var domāt, ka daudz viņu fanu no pirmsākumiem un teikt – nostaļģija pēc 70.-80.-tiem un diez vai viņu vidū daudz meditētāju. Pirmkārt – „Yes” tā ir ļoti konkrēta filozofija, kuru ikviens, kas ir viņu fans un klausītājs –ir akceptējis. Šajā ziņā mani ļoti aizkustināja, patika, iepriecināja solists: Džons Deivisons ( trešais solists grupas vēsturē) no četrdesmitgadnieku paaudzes visu pārējo grupas dalībnieku vidū. Biju brīdināta, ka gan jau sajutīšu, ka viņš – mūsu valodā izsakoties, lai ātrāk saprastu, par ko ir runa – ir „meditētājs”. Fantastisks, viegls, ļoti gaišs, priecīgs un absolūti organisks veids, kā viņš nesa pirms nu jau 40 gadiem veidoto vēsti un vokāls –mmm!!! Nav vērts salīdzināt ar Džonu Andersonu: arī Deivisonam tāpat ir augsta balss un īpašs tembrs, bet sava un neatkārtojama enerģija.
Turpinot paaudžu sinerģijas tēmu, kas Jaunajā Zemē ir būtiska – vecajie ( the elders) sagatavo progresīvu augsni jaunajiem, tie, savukārt, palīdz nest tālāk progresīvās idejas . (Lūdzu nejaukt ar vecajām destruktīvajām idejām: tā gan ir atsevišķa tēma, jo vecajie akceptē, ka jaunie vienmēr būs progresīvāki par pašiem. Ja to pieņemtu, nebūtu, piemēram, šo „neatrisināmo” izglītības problēmu). Koncertam bija iesildītāji jeb opening act. Par 4 puišiem mums, tāpat daudziem citiem, nebija nekādu iepriekšēju zināšanu. Grupa „Syd Arthur” ar ļoti savdabīgu mūziku, fantastisks esības veids uz skatuves, īpaši balss vīram, kaut dziesmu teksti skaņas ziņā gandrīz nesaprotami ( tas pats arī cd „Sound Mirror”, ko iegādājām un drusciņ arī aprunājāmies ar puišiem, kuru akcentu sākumā neatpazinām – viņi ir no Kenterberijas Anglijā). Smagsvara „Yes” dod platformu un iespējas jaunajiem, kuri tāpat kā viņi savulaik, ir bijuši revolucionāri. Būt pirmajam un revolucionāram nekad nav bijis viegli, jo ir ārpus pierastā; ja ir pacietība, spēks, nešaubāma ticība sev vai šajā gadījumā arī autoritātes atbalsts, tad to izdodas padarīt par nākamo soli evolūcijā. Bija prieks redzēt šo principu, kā arī pēcāk atrast internetā dažus faktus par apjausto: grupas nosaukums ir vārdu spēle ar ”Sidharthu”. Savukārt multiintrumentālists Reivens Bušs, kam pievērsu uzmanību un nodomāju, ka viņam plaša muzikālā izglītība, ir Keitas Bušas krustdēls.
Un vēl viens fakts. Mani brīdināja, ka „Owner of The Lonely Heart’s” visticamāk nespēlēšot. O.k. Nav jau, ka nevarētu iztikt, tik man ļoti patīk šī dziesma. Bet es praktizēju dzīvošanu maģiskajā realitātē, es mācos dzīvot kā dievs un kopradītājs. Un šī dziesma piedevu daļā skanēja kā pirmā! Es neko nemanifestēju ( vecās pasaules terminoloģijā), es praktizēju „es esmu viss, kas man nepieciešams”.
2014.gada jūlijā Brattleboro
