Pēdējos mēnešos manā dzīvē ir ienākusi Linna Endrjūsa. Viņa ir pasaulē, īpaši angliski runājošajā/lasošajā vidē vairākus gadu desmitus labi zināma personība, kura pati sevi dēvē par šamani–stāstnieci. Shaman –storyteller. Ne velti minu šo apzīmējumu, jo man tas ir būtiski. Iespējams, tas atklāj man pašai kaut ko par sevi. Viss jau ir rezonanse šajā pasaulē. Godīgi sakot, pirms apmēram diviem gadiem viena no viņas 20 sarakstītajām grāmatām jau nokļuva pie manis. Mēģināju ielasīties vairākas reizes, tomēr tālāk par 20.lpp netiku. Bet šovasar, dzīvojot Amerikā, pilsētiņas plašajā bibliotēkā nespējot vien izvēlēties no dāsnā, kārdinošā spiritual, body &mind, astrology, native american wisdom utt, paņēmu Linnas Endrjūsas pašu pirmo grāmatu „Medicine Woman”. Un, sākusi lasīt, nespēju vien atrauties, ņēmu nākamās, vēlāk iepirku arī internetā un vietējā grāmatveikalā. Linnas grāmatas stāsta par viņas dzīvi kopā ar skolotājām. Iesākumā tās ir divas indiānietes no Kanādas, turpmākajās grāmatās viedas sievietes jau no citām valstīm –Austrālijas, Nepālas un citurienes. Viņa pati iesākumā ( rakstot pirmās grāmatas) nebūt nenojauta, ka tiek gatavota uzņemšanai tajā, ko sauc Sisterhood of the Shields un kas apvieno 44 sievietes no dažādām pasaules valstīm ar mērķi atgriezt svēto sievišķību uz Zemes.
Linnas Endrjūsas apmācības veids –caur dzīves situācijām, kurās skolotājas viņu ielika, ir tieši tas, ko es arī jūtu kā visvērtīgāko. Diez vai skolas/ semināra sols būs noderīgāks par nepārtrauktajām mācību iespējām, ko piedāvā pati dzīve. Itin labi taču zinām senatnē izplatīto mācību veidu – piemēram, tīrīt kartupeļus skolotāja mājās. Tikai no paša zinību kārotāja būs atkarīgs: tie būs “nomizotie kartupeļi” vai tomēr IESPĒJA un IZDEVĪBA būt skolotāja tuvumā un sadzīvē. Daži mani paziņas, kuri stāsta par kādu savu lielo Guru Indijā un viņa brīnumiem, bieži vien tā arī komentē kādu sava skolotāja izdarību, kuru gulošs prāts pat vispār nepamanītu: „tā viņš mums lika saprast to un to”. Kādā savā intervijā Linna Endrjūsa izteikusies: „tas nav stāsts par to, ka man ir paveicies, jo satiku šīs divas skolotājas –Agnes Whistling Elk un Ruby Plenty Chiefs. Ikvienam vienmēr ir blakus kāds cilvēks, kas var būt skolotājs, tikai jāatveras un jāspēj to ieraudzīt”.
Man pašai visvērtīgākie skolotāji un iedvesmotāji ir bijuši tie, kuri ar piemēriem no savas dzīves, atklāsmēm un godīgu dalīšanos pieredzē, nodevuši sajūtu arī man par CERĪBU, HARMONIJU, IESPĒJU savās grāmatās, rakstos, mūsdienu vidē –audio, video stāstos. Un, galvenais protams, ar visu savu esību tad, kad tas noticis klātienē: vai nu nodarbību un semināru veidā, vai personiski – viena no brīnišķīgākajām lietām, ko Kosmoss manā imprinta formātā šeit uz Zemes ir uzdāvinājis, ir izdevība satikt skolotājus, meistarus arī neformāli. Kā katrai lietai, arī šai iespējai ir skaistās puses un „virtuves” patiesība, bet par to citreiz.
Ladyslippers -ne tik bieži ieraugāms Jaunanglijas mežos. Augi ir mani skolotāji.
Mani ļoti iedvesmo stāsti. No bērnības esmu bijusi liela grāmatu lasītāja un joprojām uzskatu, ka tas ir brīnišķīgs veids, kā notikumus, novērojumus, vārdus saaust kopā ar personīgo sajūtu. Un, ja tas ir apzinātību praktizējošs cilvēks vai skolotājs, tad tieši tas ir man vispieņemamākais mācīšanās veids.
Personīgais piemērs, nevis pekstiņi, prakses un teorija ar izdales materiāliem ( nepārprotam, neviens nav atcēlis šos brīnišķos apmācības instrumentus, es tikai vēršu runāju par īstumu!). Esmu postulējusi kā galveno kritēriju arī sev pašai, vadot nodarbības.
Visapkārt redzam labus piemērus: kādu, kas gatavs mācīt biznesu, bet pats knapi savelk galus, mūsu ( un ne tikai mūsu) valstī kārtību solās ieviest cilvēki, kas nespēj pat tik daudz kā puslīdz sakārtot personīgo dzīvi un kredītus. Mīlestības dao māca cilvēks, kurš sievietei, kura viņam izrāda potenciālās telpas mācīšanai, nespēj labdienu un smaidu uzdāvināt, tik atrūkt un turpināt sarunu ar biznesa čomu ( tā sieviete biju es pirms pusotra gada)….Es nekādā gadījumā nekritizēju, jo pateicos par ikvienu šādu iespēju mūsu pašu lielo ilūziju -ego un patmīlu, kā arī signālu nepārtraukti čekot pašam sevi. Es tikai atgādinu, ka nu ir pienācis laiks to, ko esam mācījušies semināros un nodarbībās, IZDZĪVOT DZĪVĒ. Tas ir galvenais, kas šobrīd var glābt, iedvesmot, izdziedēt mūs pašus un to realitāti, kurā dzīvojam: gan tuvākos, gan valsti, gan planētu.
Pirms daudziem gadiem uzsāku vadīt jogas nodarbības, nebūt nebiju pirmā, kas to darīja LV, bet iespējams, savas publiskās atpazīstamības dēļ -zināmākā. Kad plašākā sabiedrībā paudu, ka apgūstu jogu un vadu nodarbības, lielākā daļa teica „Kranāte nojūgusies, ko var ņemties pie mums latviešu cilvēkiem ar austrumu muļķībām”. Daudziem atmiņā varbūt arī viens no „zvaigžņu momentiem”, kad populāra TV deju šova laikā, kurā piedalījos, viena no žūrētājām tiešraides laikā – pēc videosižeta par manām nodarbībām un manas dejošanas, teica „Baibiņai pietiek muļķoties ar veģetārismu un jāapēd kāds bifšteks, lai var padejot”. Pauzē, kuru, protams, nefilmēja, viņa nāca pie manis runāties un teica, ka grib braukt ( vai esot bijusi – neatceros) Indijā. Un tikai daži gadi ir pagājuši un mēs redzam, ka veģetāriešu, jogotāju un garīgo apzināšanos praktizējošo skaits palielinās un palielinās! Nav tik traki vairs, vai ne? Taču mums jābūt gataviem nākamajam solim, jo veģetārisms, joga, apzinātība LV vairs nav nekāda ekstravaganta izdarība un arī pašam nebūt ne gala mērķis. Angliskajā jogotāju vidē ir labs teiciens, kas latviski skan nedaudz pastīvi, bet izsaka visu jogas – VIENOTĪBAS –mērķi: „off the mat, into the world”. No tepiķīša pasaulē.
Laiks pieprasa atcerēties, kas mēs patiesībā esam: Radītāja projekcija šajā mazajā ( bet lielajā!) formātā -21. Gadsimta cilvēks, 3D un 5D realitātes mijas un Mātes Zemes pilsonis. Zinātne māca, ka šūna satur informāciju par visu mūsu ķermeni, savukārt mēs esam Kosmosa šūnas. Izdziedējam sevi un izdziedēsies viss ap mums.
Es zinu,ka daudziem nav viegli šobrīd: transformācijas laiks ir milzīgs. Tad nu iedvesmai stāsta PAR ATSLĒGĀM īsa versija. Par ikdienas dzīvi kā mācību un treniņa lauku, par simboliem un maģisko dzīvošanu.
Pieminētajā Amerikas būšanā šovasar mums salūza auto; nevarējām iedarbināt nekādi. Tajā vietā –Bratlboro – tas nozīmē pārkārtot visu dzīvi, sabiedriskais transports kā tāds Latvijas izpratnē gandrīz nepastāv. Auto salūza citā pilsētā, pēdējā brīdī sazvanījām Andrew –mana dzīvesbiedra – vecākus, kuriem bija nozīmīgas darīšanas pēc pusotras stundas, un viņi paspēja mūs atvest uz Bratlboro. Auto apsolīja salabot ātri, taču ievilkās uz sešām dienām. Bija jāmaina atslēga. Nestāstīšu visas detaļas ar regulāriem pārbraucieniem starp 2 pilsētām – „atstātā auto pilsētu” un savu mājvietu, Andrew tēva lielu jubileju pa vidu un citu auto, lai tur nokļūtu un paspētu pāris minūtes pirms svinīgā momenta, sen nopirkto „Čikago” koncertu Saratoga Springs un došanos tur -2 stundu braucienā ar vēl citu auto. Manu došanos uz jogas nodarbībām, kur ar divriteni -30 minūtēs nekas nepaveicams –taču lietū nenokļūsi. Naktī mājupceļā no koncerta Saratogā atskārtām, ka abi atslēgas esam atstājuši dzīvoklī un durvis aizcirtuši. OK, bija varianti: devāmies pie Andrew vecākiem. Taču ap 2 –iem naktī, slēdzot durvis vaļā ar mūsu atslēgu, atkal nekā. Neslēdzas. Arī tās nav beigas: atcerējāmies par vēl vienas atslēgas slēptuvīti „katram gadījumam” dārzā.
Sasprindzinājums milzīgs. Amerika ir ļoti dārga, īpaši, ja tas attiecas uz auto un kur nu vēl neparedzētiem atgadījumiem. Ar visu „mēs zinām, ka katrs brīdis ir vislabākais”, un paldies Dievam –tas varēja notikt arī Kanādas ceļojuma laikā mežos bez iespējas vispār kādam ko paziņot vai arī ne pēdējā brīdī pirms manas došanās uz lidostu divarpus stundu braucienā” – ar visu šo nekādas prieka vibrācijas nedēļas garumā nebaudījām. Tik tā jautri pie sevis pat nezināju, ko īsti domāt, kad Alaina – jogas studijas vadītāja, ar kuru man izveidojās cieša sadarbība, informēja, ka studijai jaunas atslēgas un visiem, kuriem ir vecās –tās jānomaina pret jaunajām. Hmmm…
Tajā rītā, kad jau zvanīja auto serviss par jaunajām atslēgām un dzīvokļa apsaimniekotāji iedeva rezerves atslēgas, novienojāmies, atceroties simtprocentīgo „kas augšā, tas apakšā”. Nu tas taču skaidrāks par skaidru: ATSLĒGAS! Viens no brīnišķīgākajiem simboliem iekļūšanai, atvēršanai, nokļūšanai utt. To var nomainīt, tas vienmēr –pat visgrūtākajos brīžos!- ir izdarāms. Tas nav stāsts tikai par mani un Andrew un atslēgām. Tas ir stāsts par to, ka ikviens no mums savas grūtības un vispār ikdienas dzīvi var pārvērst par poēziju, kurā simboli un kosmiska gudrība ir ik uz soļa. Ka sinhronitāte ir reāla un spēcīga enerģija. Ka laiks parāda -atslēgas (pieeja) laiku pa laikam jāatjauno un jānomaina.
Tā ir dzīvošana maģiskajā realitātē un tieši to no mums šobrīd ( skat. bloga vidusdaļu) prasa. Un palīdzība no skolotājiem, eņģeļiem un garīgajiem uzraugiem – mūsu vecākiem, dzīvokļa apsaimniekotājiem un auto meistariem, – vienmēr ir pieejama. Skolotājs ir vienmēr blakus, savukārt mēs esam tie, kas, paši dzīvojot maģisku un iedvesmojošu dzīvi, nododam sajūtu, piemēru un zināšanu par to ikvienam, kurš nespēj un nespēj izkāpt no iezombētajām programmām, kas par patiesību uzskata statistiku, bezdarbu, problēmu risināšanu ar citām –labākām programmām un kara izbeigšanu ar aizsargāšanos vai neliešu iznīcināšanu. Patiesības pamatpostulāts ir „es esmu tu”.
2014.gada 28.augustā Bratlboro -Rīga
