Vakariņas ar Devu Premal. 2010 -2015.

Brīnišķīgā siltā maija vakarā, kā viesiem sakām –tāds laiks parasti mums jūlijā, sēžam viesnīcas restorāna terasē un runājamies. Par paraglaideriem un lidošanu, par klusēšanām un dziedāšanu. Paši arī paklusējam un pēc viņas uzaicinājuma sadodamies rokās, pirms ķeramies pie vakariņām. Viņa – tā ir Deva Premal. Mēs – trīs latvieši, kas tā vai citādi saistīti ar viņas koncertu Rīgā 20. maijā, kā arī viņas tūres menedžeris ar kundzi, vēlāk pievienojas arī bansuri flautists Manose. Mitenu satiksim rīt, koncerta dienā.

Jā, tas ir noticis. Lielākās Eiropas tūres ietvaros ( tiesa, pirms tam bijusi intensīva viesošanās ar koncertiem un satsangiem arī ASV) vieni no pasaulē pazīstamākajiem mantru un sakrālās mūzikas izpildītājiem mūsdienīgā skanējumā Deva Premal, Mitens un Manouse uzstājas Rīgā. Pirmoreiz.

Draudzīgā kompānijā vakariņojam, katrs no mums savā veidā ir, tā teikt „praktizējošais” , bet mūsu sarunas ir par vienkāršo „there is so much magnificience”  visapkārt. Nepamet sajūta, ka mums ir visa pasaule kabatā: esam dažādu tautību un no dažādām valstīm – pati Deva ir vāciete, viņas menedžeris un Mitens ir briti, Manouse nepālietis. Izrādās, ir tik daudz kopīgu lietu un pat pazīstamu cilvēku.

Redz’, Guntars, kuram radās ideja uzaicināt Devu Premal uz Latviju, stāsta savus iespaidus par ekstrēmu lidojumu Pokarā, kas atrodas netālu no Anapurnas kalna virsotnes Nepālā un Manouse iesaucas; „ai, es tur biju pirms trim mēnešiem, tā ir tik skaista vieta!”. Arī Deva tur ir bijusi pirms 20 gadiem un saka, tagad laikam jau vairs nav kā toreiz. „Nē, nē, tikpat brīnišķīgi” –Manouse ir sajūsmā. Viņš arī mūs iepriecina ar stāstu par īpašu izklaides veidu Pokarā, kad lidojuma ar paraglaideri laikā tiek baroti ērgļi –lidotājs izlīdzinās vienā līnijā ar ērgli un … „Cik liels ir ērglis?” Manouse izpleš abas rokas un rāda: „Tik. Milzīgs.”

Vai piemēram: stāstu Devai, ka esmu bijusi kāda Ošo skolnieka, kurš ir sūfists, seminārā. Deva vaicā, pie kura. Saku: Videja. „Vai, es Videju labi zinu. Viņš ir no Romas, itālis.” „Jā,” –atbildu un zinu teikt, ka tagad Videja bieži uzturas Turcijā.

Vēlāk vakarā un nākamajā dienā domāju, kāpēc absolūti negribējās vaicāt speciālus jautājumus Devai. Pirmkārt, mājas lapā ir sīki fakti un pamatīga informācija, kas runā pati par sevi. Padomājiet paši: kas ir cilvēks, kuram bērnu dienās šupuļdziesmas bijušas mātes dziedātās mantras, bet tēvs mācījis, ikreiz pirms ēdienreizes teikt; Ram! Padomājiet par meiteni, kura meditāciju nopietni praktizējusi kopš 11 gadu vecuma. Turklāt daudzajos mūzikas albumos tāpat ir labi dzirdams, kas viņa ir…

Taču bija vēl kāda lieta: kad domās jau uzdevu jautājumu, likās, ka Devas atbildi jau zinu. Vai pareizāk būtu teikt tā: esot kopā ar viņu, man viss bija skaidrs. Vai arī tā; esot kopā ar viņu man vairs nebija jautājumu.

Protams, pavaicāju, vai Deva praktizē kaut ko speciālu, kaut pirms tam domāju, ka diezin vai. „Nē, neko speciālu. Varbūt kādreiz hatha jogu, bet tagad tūres laikā īsti ne. Mana galvenā prakse ir atcerēšanās. Atcerēšanās, kas es esmu”. Viņa nepapildina vārdiem: atcerēšanās, ka esmu dievišķa dvēsele, bet – tas jau mums tāpat skaidrs. Jā, saku, es arī uzskatu, ka vislabākā un spēcīgākā prakse ir karmajoga. Mūsu pašu ikdienas dzīve.

Arī vaicājot, kuras no satiktajām lielajām personībām ir viņas iedvesmotājas, atbildi nojaušu. „Mans lielākais iedvesmotājs ir Mitens. Viņš pats ir mīlestība un arī nes šo beznosacījuma mīlestību tālāk. Esmu atvērta dažādām garīgajām mācībām. Dažādām formām, kādās tā parādās: dziedāšana, ceļošana, būšana esošajā mirklī. Ļaušanās mirklim. Bet lielās personības…Ekharts Tolle ir tieši tāds pats kā tu vai es. Mēs esam svētīti satikt labus cilvēkus, esam pagodināti ar labiem draugiem, bet tie ir vienkārši cilvēki. Cilvēkam vispār nav kaut kā speciāli jāuzvedas, lai kļūtu apgaismots. Tik vienkārši taču ir no rīta trīsreiz nodziedāt OM vai atvēlēt minūti klusumam pirms ēdienreizes –tas daudz neprasa, taču izmaina tavu dzīves kvalitāti. „

„Publika parasti zina, ka mūsu koncertā skanēs mantras, arī pārējā mūzika ir īpaša. Viņi tam ir gatavi un nekad nav bijis tā, ka ir „smaga” publika. Nekad. ” Tā ir Devas atbilde manam jautājumam, kas iešāvies prātā pēc tam, kā esam kopīgi pasmējušies par koncertu organizēšanas kurioziem un „mednieku stāstiem”par to, kas notiek, ja svarīga brīvdabas koncerta diena ir vienīgā visā saulainajā vasarā.

„ Mūsu Vēstījums ir kopības sajūta. Mūsu mūzika, tas, ka mēs šeit ierodamies uzstāties, lai rada kopības sajūtu jūsos. Lai tā ir vēlme apvienoties, satikt vienam otru tajā vietā, kur esat jūs. Mēs aicinām veidot satsanga apļus savās valstīs, pievienoties forumam mūsu mājas lapā. Tiecieties mazās vai lielākās grupās, dziediet, klausieties mūziku, lasiet kopīgi dzeju vai citu iedvesmojošu tekstu. Tas palīdz uzturēt garīgumu ikdienas dzīvē, ja, piemēram, nav kāda īpaša garīga skolotāja. ” ( kā satsangu Indijā saprot kopīgas sarunas ar skolotāju, bet var tulkot arī kā kopābūšanu labā sabiedrībā).

Vēl vienas vakariņas jeb 2. daļa.

Patiesībā jau runa tagad būs par pašu koncertu. Kāpēc tās nosaucu par „vakariņām” nebūs grūti izskaidrot. Nu ieraugu arī to skatuvi, par kuru iepriekšējā vakarā Devai vaicājām: varbūt noskaņai kādu Ganeša statuju, varbūt kādu Buddu vajag. „Nē, paldies. Neko. Lai ir pilnīgs dzen.” 

Koncerts sākas ar Gajatri mantru tik labi zināmajā DPM aranžējumā. Protams, to var nosaukt arī par viņu hitu, varbūt tāpēc izskaņā ir aplausi. Uz to mākslinieki saka; lūdzu, neaplaudējiet, pēc katras dziesmas veidojas īpašs klusums un mēs gribētu, lai jūs to paņemtu sev līdzi pēc koncerta.

Nu arī īsti saprotu, ko nozīmē Devas vārdi: Mitens ir mans galvenais iedvesmas avots.

Tas vieglums, humors, vienkāršība un prieks, kas īpašā veidā plūst no viņa, liek mums pašiem gribēt būt tādiem.

Koncerta laikā gūstu vēl vienu atbildi jautājumam, ko varbūt varētu pajautāt. Retoriski. Praktizējošajiem labi zināms mantru dziedāšanas spēks, bet īpašu jaudu tas iegūst, kad tās ir atvēris guru, kā pieņemts teikt. Varbūt citreiz būs iespēja Devai pavaicāt, vai visas daudzās mantras viņai guru devis, taču šķiet, ka diezin vai. Ja guru šinī gadījumā ir kā starpnieks starp Dieva izpausmi skaņas veidā –mantru, tad Devai starpnieks nav nepieciešams. Caur viņu plūst gaisma, mūzika un mīlestība. Tāpēc jau atļaujos tās nosaukt par vakariņām: koncerts neapšaubāmi pabaroja mūs ar beznosacījuma mīlestību.

Nevienu brīdi nebija sajūtas, ka mums ir jāskatās, ko mākslinieki dara, viņi necentās par visu varīti mūs izklaidēt un pārsteigt. Viņi paši bija instruments, kuru drīkstam spēlēt un lietot mēs. Viņi uz skatuves bija, lai darītāji būtu mēs: mūsu koncertmeistari,  kuri aicināja atvērties un skanēt mūsu balsij.

Ne jau tikai tāpēc, ka kopīgi mantras un pat blūzu izdziedājāmies. Katrā ziņā, bija sajūta, ka pavisam citā veidā ieraudzīju, ko nozīmē kalpošana cilvēcei. Zinu 100% pareizā teiciena jēgu:

skatuve atkailina un pilnībā parāda, kas mākslinieks pats ir.

Mēs redzējām absolūti pašpietiekamus, ar dzīvi apmierinātus un laimīgus cilvēkus, kuriem ir neierobežoti daudz, ko dāvāt citiem. Jaunā gaismā ieraudzīju, kas ir sukha ( sanskrita termins, kas apzīmē gan laimi, gan vienkāršību, gan ērtumu) un tas varbūt bija galvenais, kas tika mums iedots.

Koncerta treknais punkts -mantra Satčitananda – nostiprināja ceturtdienas vakarā Kongresu namā notikušo: mēs atcerējāmies, ka paši esam šī satčitananda – mūžīgā esība, apziņa un svētlaime. Protams, mums tika vēlēts aiziet mājās ar klusumu, pēc pēdējās dziesmas ir īpaši. Taču pēc neilgas pauzes nu nevarēja neatskanēt vētraini aplausi šiem trim izcilajiem mūzikas profesionāļiem un savu instrumentu – balss, flautas un ģitāras- virtuoziem.

Foto -Felicija Vērzemniece.