JOGA MANĀ PASAULĒ. #NR.2
MĪTS PAR SLODZI.
Baiba Kranāte
Solītais turpinājums veseluma, harmonijas, savienojuma jeb JOGAS meklējumiem sevī un pasaulē.
Man patīk apcerēt savas realitātes notikumus: ļoti dabisks process un, ja vēlamies – mana ilggadīgā moto „ikdienas dzīve kā visspēcīgākā apziņas paplašināšanas prakse” būtisks aspekts. Nupat saskaroties ar NR#1 aprakstīto „slodzes jautājumu” no dalībniekiem, kas jauši/ nejauši iegadījās regulārajā nodarbībā, izvēršu tēmu par fiziski izaicinošu prakšu vietu mūsu dzīvē. Uzreiz jāteic, ka tiem, kas piedalās BaibaLifeArt nodarbībās secīgi – no iesācēju kursa pirmajām nodarbībām vai individuālajām, nekad nav sajūtas par nepietiekamu vai nejūtamu iedarbību: galveno arī šeit izsaka knifi un „paroles”, kuras pakāpeniski tiek apgūtas. Līdzīgi kā pavārmākslas noslēpumi slēpjas garšvielu niansēs un kombinācijās.
Lasītājam gribu piebilst, ka rakstam pamatā ir vismaz 25 gadu ( ja ne vairāk) personīgās jogas prakses un 21 gadu pasniedzējas pieredze. Arī posms, kad pēc vairāku gadu mācībām pie brīnišķīgiem pirmajiem skolotājiem – Dipikas & Co – sekoja intensīvs periods, braukājot un apmeklējot starptautiskos seminārus. Tajos viens no atklājumiem bija: „jogas poza – asana – nav vis „nostāties, kā sanāk”, bet katru muskulīti salikt pa vietai, nostiept roku, kāju pirkstu galus un visu citu tā, ka otrā dienā ķermenis riktīgi jūt! Tas bija kaut kas jauns pēc izcilās Dipikas skolas, kur mācīja visu citu, bet ne šādu pieeju. T.s. „Kijevas jogas skola” un lieliskie meistari Andrejs Siderskis, Vjačeslavs Smirnovs bija pirmie, kuri ievirzīja šādi: kārtīga izaicinoša fiziska prakse, kas jebkuram izkliedēja citu mītu – „joga domāta tiem, kuri neko citu īsti nevar – tikai minimālu fiziskās grūtības pakāpi.”
Tiesa, paralēli pilnīgi dabiski tas mani virzīja pa citu nozīmīgu atklājumu ceļu – sievietes organisms prasa absolūti citu: maskulīnās, nereti patriarhālās enerģijas pilnās tradicionālās jogas prakses atsevišķos gadījumos var būt ne tikai nevēlamas, bet pat organismu graujošas ( un, ja vēl pagadās tāds skolotājs vai skolotāja – ļoti patriarhāls/ – la disbalansētā nozīmē…!).
SASPRINDZINĀJUMS – VISU PROBLĒMU – FIZISKO UN NETVERAMO CĒLONIS.
Pēdējā laikā arvien vairāk apceru šo visas mūsu problēmas – jebkurā sfērā – rodas tikai no sasprindzinājuma. Mēs taču labi zinām, ka saslimšanu iemesls ir sasprindzinājums kādā konkrētā ķermeņa daļā. Ne tikai muguras sāpes, bet iekšējo orgānu iekaisumi, kad fizisks un mentāls sasprindzinājums bloķē asins, limfas u.c. plūsmu. Protams, tās pašas mugurkaula problēmas daudzos gadījumos būs jārisina tieši ar muskuļu tonusa trenēšanu. Bet kā to izdarīt tā, lai atkal nenodarītu pāri visam citam?! Atceros vēl 2000- šo gadu vidū, kad urbu sieviešu jogas prakses nianses, saskāros ar situācijām,, kad sievietes, tai skaitā arī atsevišķas jogini nevar dzemdēt pašas vai dzemdību process ir ļoti ilgs pārtrenēto iegurņa un vēdera muskuļu dēļ.
Kad un kas radīja uzskatu, gribētos teikt – ilūziju, ka ķermenim ir jāliek ciest, jādzen stresā, jākrāmē virsū milzīga slodze? Kāpēc tik izplatīti tādā gadījumā ir visi slodzes veidi, bet ķermeņa dziļas atbrīvošanās metodes kaut kas īpaši rets un minimāli sastopams?! Tikai tad ķermenis būs veselīgs, kad iepriekš būs pamocīts un izdzīts? Labi, var teikt, ka tā ir liekā svara profilakse. Hmm. Zinu ntos piemērus, kad pēc gadiem tas atspēlējas kā milzīgas problēmas – ļoti daudzus skaistus ķermeņa prakšu virzienus radījuši tie, kas pirms tam bijuši tādi treneri, pēc tam ņēmuši pauzi, apcerot ‘kas ir kas” un sapratuši, ka tā bijusi ķermeņa mocīšana. Kaut vai tas pats Body Groove, kas tagad LV kļuvis populārs – ko vērts ir tā radītājas, pirms tam super kruta līmeņa treneres Misty Tripoli dzīvesstāsts – atzīšanās visās bulīmijās, pašas melos par it kā veselīgiem, bet dziļi traumējošiem fitnesa procesiem. Man arī reiz kāda trenere stāstīja: „ko lai dara, Baiba, jo vairāk trenējos, jo vairāk gribas ēst. Kad esmu paēdusi, tad atkal jāiet uz trenažieriem dzīt nost uzēsto. Apburtais loks.” Protams! Tāpēc, ka tikai maza daļa tajā visā ir fizika. Pamatā ir psihosomatika un smalkie procesi.
Un otrs aspekts. Pirms dažiem gadiem kādā no publiskajiem ierakstiem aicināju – viena lieta ir vienkārši fiziski trenēties ( kaut to pašu jogas vingrošanu) – bet noteicošais būs vibrācija, sajūta, ar kādu kaut ko darīt. Tieši tā dos rezultātu: es vingroju tāpēc, ka man patīk un ir prieks, vai es vingroju tāpēc, ka man kaut kas nepatīk pie sevis un kaut kas jāuzlabo – celulīts, peļu vēderiņi, krunkas uz kakla utt. Vienkāršoti – es daru no mīlestības vai no bailēm. Tikai divas iespējas. Ko trenēsim ( ar kādu apziņas vai zemapziņas sajūtu), to arī dabūsim rezultātā.
JAUNAJĀ PARADIGMĀ – BEZ CIEŠANĀM.
Kad dalījos savās pārdomās grupas nodarbībā, viena dalībniece papildināja to ar nesenu pašas pieredzi. Viņa dažkārt apmeklē ķermeņorientētu prakšu speciālistu, kuram ir interesanta metode: viņš bija viņu masējis un lūdzis teikt, cik stipri jāuzspiež vietām, lai viņai būtu patīkami.
Interesanta bija viņas atklāsme – jo stiprāk spiež, jo foršāk. Tā bija atbilde uz viņas tā brīža aktuālo jautājumu. „Aha, tātad, lai man būtu labi, man vajag grūtības un ciest?!?!?!”.
Jā, lai pats sev godīgi tajā atzītos un saprastu – tur, protams, nepieciešams iepriekšējs ceļš. Arī uzticēšanās sev kā tam, kurš pats zina atbildi un negaida to no speciālista ( saprotu, ka viņš tādā veidā – gudri – to rosina.) Protams, tas bija būtisks pienesums mūsu „darbojamies kopā” formātam un virzienam „Jaunā Zeme” – tas ķermenis vecajā paradigmā pieradis ciest, bet mēs taču zinām, ka jaunajā ciešanas nav obligātas!!!
Izvērstai tēmai par slodzes mītu būtu nepieciešams vismaz vairāku nodaļu raksts. Šeit tikai daži vispārēji aspekti un viens liels – ilūziju un dziļas daudzslāņainības atklāšanās ierasti –pierastajā, dzīvojot paradigmu maiņas laika. Neapšaubāmi – neviens nav arī atcēlis disciplīnu, jo īpaši ķermeņa un kustību. Neizvēršot šoreiz garāk, lai akcents paliek uz raksta vidusdaļā minēto „kāda ir mana motivācija – mīlestība ( beznosacījuma pret sevi) vai bailes ( esmu neforšs, nepilnīgs, man sevi jāuzlabo).
Un vēl. Kā tad dabūt to fiziski jūtamo iedarbību ar nosacījumu, ka ķermenis nav stresā, bet katrs pirkstgaliņš nostiepts, skelets veido skaistu formu, muskuļi atbrīvoti, fascijas strādā utt.. Nu tur jau beidzas lasīšana/ rakstīšana un sākas piedzīvojums uz tepiķīša, kurā par jogas praksi, tai skaitā fizisko, saka – 20 % aisberga virspuse un 80 % iekš/ apakšpusē.
Katru mēnesi sniedzu 8 -10 individuālas nodarbības droši var pieteikties: online vai klātienē.
Baiba Kranāte
